Materiāls izdrukāts no www.upb.lv         
 

  

| 03. 02. 2015 | U.Pīlens: "Latvijai ir jānosaka pareiza diagnoze!"

Uldis Pīlēns, holdinga UPB prezidents, dzimis 1956. gadā, inženiera-arhitekta diplomu ieguvis Veimāras Arhitektūras-būvniecības augstskolā. Pēc U.Pīlēna iniciatīvas tika izstrādāta Liepājas speciālās ekonomiskās zonas koncepcija. Par ieguldījumu sadarbības attīstībā starp Zviedriju un Latviju ir piešķirts Zviedrijas Karalistes augstākais apbalvojums — pirmās pakāpes Polārzvaigznes ordenis ar bruņinieka krustu.


UPB Holdings dibināts 1991. gadā kā arhitektu birojs, kurā strādāja daži darbinieki. Tagad tas ir viens no Latvijas lielākajiem industriālajiem koncerniem ar vairāk nekā četrdesmit uzņēmumiem deviņās valstīs. 2014. gadā iekļuvis Latvijas TOP100 vērtīgāko uzņēmumu sarakstā kā visvērtīgākais būvniecības nozares uzņēmums.


Lielākais eksporta tirgus – Zviedrija. Viens no UPB objektiem šajā valstī – Skandion klīnika Upsalā — tika izvirzīts balvai «Gada ēka» Zviedrijā. Holdings aktīvi veic darbību Norvēģijā, Vācijā un citās valstīs; pagājušajā gadā sākās Lielbritānijas un Šveices tirgu apgūšana. UPB plānos ir iekļautas Aizkaukāza, Dienvidāzijas un Indoķīnas valstis.


Darbinieku skaits — 1300 cilvēku. 2014. gads bija labākais uzņēmuma pastāvēšanas vēsturē, neauditētais konsolidētais apgrozījums sasniedza 117 miljonus eiro, kas ir par 9,5% vairāk nekā 2013. gadā.

 

 

 

Uldis Pīlēns — holdinga UPB prezidents, bijušais politiķis, savā laikā ne tuvu ne pēdējais cilvēks Tautas partijā, kurš izstājās no tās principiālu motīvu dēļ, konkrēti – dēļ tā, ka nepiekrita partijas līnijai. Lielisks analītiķis – viņš paredzēja 2008. gada krīzi, kad daudzi apkārt priecājās par «treknajiem» gadiem. Tādēļ «Bizness-VESTI» lūdza viņu izanalizēt pašreizējo sarežģīto ģeopolitisko un ekonomisko situāciju.

 

 

GADS BŪS SAREŽĢĪTS


Kā kopumā vērtējat stāvokli valstī, ekonomisko situāciju?


Pagājušais 2014. gads valstī kopumā bija normāls. Situācijai ar Krievijas – Ukrainas krīzi, kā arī Eiropas Savienības un Krievijas savstarpējām sankcijām ir inerces efekts, pagaidām mēs vēl neesam izjutuši visu konflikta dziļumu un tā sekas. Šogad viss atklāsies daudz dziļāk. Varu to salīdzināt ar situāciju būvniecības nozarē 2008. gada krīzes laikā – visnepatīkamākais izrādījās krīzes otrais gads, kad visi iepriekš iesāktie darbi jau tika pabeigti, bet jaunu nebija.
Citi sarežģījumi – pirmais gads ar jaunu politisku Eiropas Savienības vadību un jauns budžeta periods. Latvijas ekonomika ir ļoti atkarīga no Eiropas naudas pieplūdes, bet investīciju process paredz līdzekļu sadali, konkursa stadiju, būvniecību/tehnoloģijas utt. Tātad reāli darbi par Eiropas naudu sāksies 2016.-2017. gadā, bet šis gads būs salīdzinoši tukšs. No tā arī izriet valsts iekšpolitiskie uzdevumi, kas šogad būs sarežģītāki.


Kā šajā kontekstā vērtējat valdības rīcību?

 

No visām pēdējā laika valdībām, ieskaitot arī V.Dombrovska premjerēšanas laikus, man ļoti pietrūka kopējā redzējuma: kurp mēs virzāmies, kāda ir mazas valsts loma Eiropas Savienībā (ES), uz ES robežas ar Krievijas Federāciju un Baltkrieviju. Gribētos skaidrāku perspektīvo uzdevumu definīciju, to risinājumu variantus, skaidru skatījumu uz valsts reģionālo politiku. Taktiski viss it kā ir normāli, taču ar to valsts virzībai uz priekšu nepietiek.

 

 

 INTEGRĀCIJA ES KĀ GLĀBIŅŠ NO SANKCIJĀM


Eiropas Savienības un Krievijas savstarpējās sankcijas skāra praktiski visus, ne tikai tos, kuri strādā ar austrumu tirgu. Kādu jūs redzat notikumu attīstību?


Ir ļoti reāli jānovērtē, kādā ekonomikā mēs atrodamies. Mēs esam Eiropas Savienības valsts, tātad mēs atrodamies ES ekonomikā. Protams, ar kaimiņvalstīm — Krieviju, Baltkrieviju un citām – noteikti ir jāsadarbojas un jāuztur pēc iespējas labākas kaimiņattiecības. Jau pašā konflikta sākumā es publiski sacīju, ka sankcijas nav pats labākais variants un labāk būtu iztikt bez tām. Taču, ja reiz mēs esam ES un NATO politiskās telpas sastāvdaļa, tad ir jārēķinās ar to, ka politika prevalē pār ekonomiku. Attiecīgi mūsu tautsaimniecībai kopumā jāpielāgojas situācijai, kas ilgstoši būs sasaistīta ar Eiropas Savienības un Krievijas savstarpējām sankcijām. Būs savi zaudējumi, būs arī ieguvumi, bet principā mēs šobrīd atrodamies reģiona ekonomiskās konstrukcijas pārstrukturēšanas procesā.


Kā tas var izskatīties?


Ne tikai negatīvi. Protams, zaudētājas izrādīsies tās nozares, kuru eksporta daļa bija orientēta uz Krieviju — tā ir pārtikas nozare, daļa rūpnieciskās ražošanas un vieglās rūpniecības. Taču mūsu ekonomikā, tāpat kā Krievijas, vienlaikus ar zaudējumiem parādīsies arī jaunas iniciatīvas. Iespējams, tas arī kļūs par impulsu, kas ļaus Latvijai ātrāk integrēties ES ekonomikas telpā. Atkal kā piemēru minēšu mūsu holdingu: mēs savu ieiešanu ES ekonomikas telpā uzsākām 2005. gadā, un šobrīd mēs esam Skandināvijas tirgus sastāvdaļa, redzama un nebūt ne anonīma Vācijas nišas produktu tirgus daļa.


Daudzi uzņēmēji — zivju pārstrādātāji, šūšanas nozares pārstāvji — teikuši, ka ir ieguldījuši milzīgas pūles, lai ieietu rietumu tirgos, bet tas ir neticami grūti.

 

Piekrītu. Šie divi Liepājai tipiskie nozares piemēri parāda, kas kopumā Latvijā pietrūkst, lai situācija būtu sabalansētāka. Pārāk daudzi šo nozaru uzņēmumi integrējās šajā telpā, bet bija taču iespēja laikus pārorientēties. Ragavas jātaisa vasarā.

Pirmais uzņēmējdarbības likums — vislielākais klients nevar dot vairāk par 40% no apgrozījuma, citādi uzņēmējs kļūst par šī klienta ķīlnieku. Uzņēmējdarbība bez tirgus un produktu diversifikācijas faktiski nav orientēts uz nākotni. Mūsu problēma ir tā, ka daudzi savulaik nav sapratuši, kādā ekonomikā mums ir nepieciešams integrēties. Mēs mēģinājām savas prasmes un zināšanas par austrumu kaimiņa mentalitāti pārdot kā savu zinātību (know-how). Taču mums jau sen ir laiks saprast, ka mēs atrodamies riskanta biznesa zonā, tas ir – starp divām sistēmām. Protams, Krievija ir mūsu kaimiņš, un mums nepieciešami spēcīgi tirdzniecības un kultūras sakari, taču mūsu galvenajiem noieta tirgiem jābūt rietumos.

 

Nesen piena nozares pārstāvji stāstīja, ka valsts viņiem izmaksājusi kompensācijas par zaudējumiem embargo dēļ, bet ES tikai solījusi. Tas ir, sankcijas pasludinājusi Eiropas Savienība, visi atzīst, ka Latvija ir starp visvairāk cietušajām valstīm, bet palīdzības tā arī nav. Un kā tad ar vienoto Eiropu?


Jā, mēs atrodamies tuvāk Krievijas robežai, mūsu ekonomika ir vairāk saistīta ar kaimiņiem, tādēļ arī zaudējumi ir lielāki. Šādam skatupunktam es varētu piekrist. Bet, ja palūkojamies uz riskiem, kas skar lielās Eiropas valstis, to pašu Vāciju, kas Krievijā investējusi miljardus un agresīvākas Krievijas politikas dēļ var tos zaudēt, tad situācija nebūt nav vienkārša. Īstermiņa perspektīvā Latvijas zaudējumi no sankcijām ir lielāki, bet vidējā termiņā tādas valstis kā Vācija un Francija var pazaudēt vairāk nekā mēs. Jebkura tirdzniecība starp politiskiem blokiem ir saistīta ar riskiem. Ja šobrīd starp mums būtu «miers, draudzība, festivāls» attiecības, un Krievija neizvirzītu ambīcijas attiecībā uz politiskās spēles noteikumu maiņu saistībā ar savu jauno impēriskā modeļa skatījumu, situācija būtu citāda. Taču mēs atrodamies tur, kur atrodamies, ar visām mūsu iemaņām un ekonomisko potenciālu. Attiecīgi mūsu politikas uzdevums ir — maksimāli ātri un efektīvi palīdzēt mūsu ekonomikai kopumā un konkrēti uzņēmējiem integrēties ES un trešo valstu tirgos. Un ja uzņēmējs spekulatīvu tirgu izvēlējies kā savu pamata tirgu, bet tur lietas neiet, tad nevajag tajā vainot valsti.

 

 

EFEKTS NO DEFEKTA


Rubļa vērtības kritums Latvijas ekonomiku ietekmēja pat spēcīgāk nekā sankcijas. Ietekmi atstāja arī eiro vērtības krišanās. Vai varat novērtēt šo valūtu devalvācijas ietekmi uz valsts ekonomiku?


Īstermiņa perspektīvā eiro vērtības kritums pat palīdz tiem, kuri spēj eksportēt ārpus eirozonas tirgiem. ES ekonomika kopumā, īpaši tās dienvidos, pateicoties eiro kursa kritumam, īstermiņa perspektīvā paaugstina konkurētspēju. Tas ir, kursa kritums darbojas pret sankcijām. Ja situācija eirozonā nostabilizējas aptuveni pašreizējā līmenī, tas nav slikts signāls mūsu eksportētājiem kopumā. Taču nopietnāka krituma gadījumā vairs nepalīdzēs pat tādi kompensējošie momenti, kā, piemēram, lēta degviela.

 

Šveice pazemināja franka kursu, un tas paaugstinājās par 30%, Norvēģija devalvē kronu — arī tas taču atstās ietekmi uz visu Eiropu?


Tas viss ir taktiskās cīņas valūtas tirgū. Šveice izdarīja prātīgu un tālejošu gājienu, ņemot vērā to, cik miljardus eiro iepirkusi valsts banka. Īstermiņā tas kaitēja valsts ekonomikai, bet stiprinās vidējā un ilgtermiņa perspektīvā. Norvēģijas krona palētinās citu iemeslu dēļ, šī valūta ir piesaistīta gāzes un naftas cenai. Bet kopumā mazo valstu valūtas smagāk pārdzīvo dažādas ģeopolitiskās vētras. Un, atkārtošos, mēs savulaik, vēl «latu laikā», esam palaiduši garām iespēju nopietnāk sagatavoties konkurencei eirozonā.

 

 

NAFTAS ADATA

 
Kā naftas cenas kritums ietekmēs Latvijas un reģiona ekonomiku īstermiņa un ilgtermiņa perspektīvā? Vai šī tendence saglabāsies vai arī naftas cena sāks augt? Kam vispār bija izdevīgi to nogāzt?

 

Domāju, ka tā ir vairāku OPEC valstu, vispirmām kārtām, Saūda Arābijas, spēle, galu galā, šāda cenu politika neļauj attīstīties slānekļa gāzes ieguves tehnoloģijai ASV un attālina slānekļa enerģētikas uzbrukumu. Taču vienlaikus, ņemot vērā ar Krievijas gāzi saistītos stratēģiskos riskus, tas Eiropai dod iespēju padomāt par efektīvāku resursu izmantošanu. Domāju, ka, neskatoties uz energoresursu cenu samazinājumu, Eiropa turpinās attīstīt mūsdienīgas efektīvas gāzes un naftas izmantošanas tehnoloģijas, lai mazinātu enerģētisko atkarību no Krievijas. Starp citu, tā kā reiz ir viena no UPB nišām – mūsu koģenerācijas stacijas dod iespēju izmantot gāzi daudz efektīvāk. Ja skatāmies uz naftas ieguves valstīm, tad vissliktāk ir klājies Venecuēlai. Man grūti ticēt visām šīm versijām par cenu krituma politisko fonu, lai nospiestu Krieviju uz ceļiem vai iznīcinātu tās ekonomiku. No haosa neviens ne pasaulē, ne reģionā nebūs ieguvējs. Domāju, naftas/gāzes cena nostabilizēsies aptuveni pašreizējā vai nedaudz augstākā līmenī. Krievijai tā ir iespēja padomāt par efektīvāku naftas ieguvi un citu savas ekonomikas komponenšu attīstību. Starp citu, sankcijas dod iespēju nostiprināt savas pozīcijas uzņēmumiem, kas nodarbojas ar importa aizvietošanu.

 

 

CITA EIROPAS SAVIENĪBA


Pirms trīs gadiem jūs sacījāt, ka «ES — tā nav vienlīdzīgu locekļu partnerība, tā ir dominējošo valstu grupas un to valstu grupas, kurām jāpielāgojas. Mēs esam maza perifērijas valsts, kurai jāpielāgojas». Vai tagad turaties pie tā paša viedokļa?


Jā, esmu gatavs zem šiem saviem vārdiem parakstīties. Šobrīd mēs atrodamies jaunas ES struktūras veidošanās procesā, Vācijas, Francijas un Lielbritānijas politiķi slēdz nopietnas divpusējas vienošanās. Drīz redzēsim, kā mainīsies Grieķijas politika pēc vēlēšanām. Taču jebkurā gadījumā ES būs jāpielāgojas Lielbritānijas politikai un jāreformējas. Šobrīd ES konstrukcija ir pārāk smagnēja un izšķērdīga. Deivids Kamerons mudina ES mainīt savu struktūru.
Latvijai nevajag pārvērtēt savu lomu. Mūsu prezidēšana ES Padomē ir tikai viena no ES dekoratīvajām funkcijām. Domāju, šie mazliet «teatrālie» elementi aizies, un mēs ieraudzīsim citu ES, ar lielāku koncentrāciju uz kopējo tirgu un kopēju juridisko struktūru.


Un mazāku atsevišķu ES locekļu patstāvību?


Visticamāk. Taču vienlaikus – ar lielāku birokrātijas samazinājumu. ES kopējā politika kļūs centralizētāka, bet vairāk tiks ievērotas reģionu intereses. Tāda ir koncepcija, kas izriet no Lielbritānijas interesēm. Tas nav slikti arī Latvijai. Turklāt bez piederības Eiropas Savienībai un Eiropas naudas mūsu problēmas, tajā skaitā arī sankciju sekas, būtu krietni lielākas.


Latvijas prezidēšana ES patiešām ir tikai ar izdevumiem saistīta formalitāte? Vai arī valsts tomēr saņems dividendes?

 

Būs arī dividendes, prezidēšana ES Padomē valstij ir mārketinga instruments, Latvijas atpazīstamība pasaulē augs. Tā ir arī iespēja parādīt ES kolēģiem, ka mēs esam spēlētājs, ar kuru jārēķinās. Svarīgi, lai mūsu politiķi parādītu vislabāko Latvijas seju intelektuālā un stratēģiskā ziņā.

 

 

DIAGNOZE VALSTIJ


Kā jūs kopumā vērtējat Latvijas ekonomikas attīstības perspektīvas pašreizējā ģeopolitiskajā situācijā?


Nozares, kas cieši saistītas ar Krievijas ekonomiku, vidēja termiņa perspektīvā atradīsies neapskaužamā situācijā. Baidos, ka nonāks arī līdz bankrotiem. Tekstila rūpniekiem tie būs ļoti grūti laiki. Uzņēmumi, kas iegājuši tirgū, tajā skaitā trešo valstu tirgos, ar sarežģītākiem produktiem, izrādīsies ieguvēji.


Vai mums draud provokācijas no Krievijas puses, par ko šobrīd runā daudzi politiķi?


Es ar to rēķinātos. Vairāki Krievijas TV raidījumi liek saprast, ka mūsu kaimiņš nav atteicies no ļoti agresīvas retorikas. Tas dara piesardzīgu. Domāju, uz šīs retorikas fona iespējamas dažādas provokācijas. Mums visiem šeit, Latvijā, neatkarīgi no tautības, ticības u.tml., nevajag iet polittehnologu pavadā, mums ir jāsaglabā stabilitāte. Turklāt sadzīves un cilvēcīgā līmenī mums ar krieviem ir labas attiecības.


Kādu jūs saskatāt valsts ekonomikas attīstības pozitīvo un negatīvo scenāriju?


Pozitīva scenārija gadījumā mēs spēsim sev uzstādīt pareizu diagnozi. Ekonomikai jebkurā attīstības līmenī ir iespējamas dažādas grūtības. Domāju, ka mūsu situācijā par «tabletēm»-prioritātēm ir jākļūst iespējai daudz ātrāk integrēties ES ekonomikā, un politiķiem te jāpalīdz uzņēmumiem ar saviem kontaktiem. Tālāk, Latvijai jātiek skaidrībā ar reģionu politiku — infrastruktūru, iedzīvotājiem un valsts investīcijām, lai nezaudētu jau gaistošos «impulsa centrus». Tādējādi mēs uzlabosim ekonomiku, sociālo pusi, drošību, samazināsim «politiskās infekcijas» iespēju provokāciju dēļ. Negatīva scenārija gadījumā mēs neko no tā neizdarīsim... Strukturālās problēmas palielināsies, reģionu politikā velti gaidīsim pārmaiņas, bet ekonomikā notiks pārstrukturēšanās, cilvēki turpinās aizbraukt...
Politikai ir jādod signāli sabiedrībai, ka tā nav vienas dienas politika un nav tikai pieskaņota politiķa tipam. Politiķiem un likumdevējiem ir jāsaprot nepieciešamība īstenot nopietnākus risinājumus, kas vērsti uz dažādu sociālo un nacionālo grupu solidaritātes nostiprināšanu. Un sabiedrība noticēs saprātīgai racionalitātei. Pagaidām es nopietnu darbību šajā virzienā nesaskatu.


Tātad, ticamāk, ka piepildīsies negatīvais scenārijs?


Nav obligāti. Jebkurš negatīvs signāls pareizas politikas gadījumā var kļūt pozitīvs. Tā arī jāskatās uz krīzēm. Tās aizpūš visus sanesumus un dod stimulu atjaunotās sistēmas izaugsmei un attīstībai.

 

 

Ļuba Mellere

Avots: Бизнес-вести

 
 
 
    Izdrukāt