Materiāls izdrukāts no www.upb.lv         
 

  

| 14. 07. 2010 | Intervija laikrakstā "Latvijas Avīze" ar U.Pīlēnu: aizraušanās ar vērtību demontāžu

"Latvijas Avīzē" viesojās uzņēmējs, "UPB" holdinga valdes priekšsēdētājs ULDIS PĪLĒNS. Ar viņu sarunājās žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis.

V. Krustiņš: – Pīlēna kungs, pamanījām, ka tagad atrodaties "Vienotības" nometnē?

– Mani uzaicināja Meierovica biedrība kā ekspertu, un, ja manas zināšanas šķiet derīgas, ja tās palīdz virzīt sabiedrisko procesu izpratni, tad kāpēc atteikt. Manuprāt, partijas nebūs tās, kas sabiedrību motivēs un iedvesmos.

 

– Ļoti labi, ka esat neitrāls, bezpartijisks eksperts, kad pastāv divas nometnes, kurās darbojoties uzņēmēji. Viens bloks sastāvot gandrīz tikai no uzņēmējiem, viņi tur esot priekšgalā un pretendējot vadīt un pieskatīt valdību. Vienkāršiem cilvēkiem jāizšķiras, kam uzticēties. Un jūs tomēr neesat nostājies šā "uzņēmēju bloka" pusē?

 

– Esmu tajā pusē, kurai ir vīzija par modernu, uz ilgtspējīgu nākotni orientētu XXI gadsimta nacionālu valsti. Ko tas manā izpratnē nozīmē? Pamatnācijas atbildību par savu valstiskumu – tas ir nr. 1. Nedrīkstam būt šauri egoistiski savās vēlmēs. Jāizprot mūsu ģeopolitiskā pozīcija – esam neliela, Eiropā vēl nepietiekami integrēta valsts ES austrumu maliņā. Jāizprot procesi pasaulē. Kāda būs Ķīnas–Krievijas vai Eiropas Savienības–Krievijas attiecību dinamikas ietekme uz mums? Vai ASV politika pret Eiropas Savienību būtiski nemainīsies? Vai ES būs viena ātruma vai divu ātrumu politika? Vai Eiropā būs nacionālo lielvalstu politikas dominance vai solidārāka politika? Tāpēc modernas nacionālas valsts redzējums un pamatnācijas atbildība par savu valsti ir dziļi integrēta šo pārmaiņu laiku procesos.

 

Tagad divus gadus pasaulē valdījusi krīze un iezīmējušās dažādas krīzes izejas stratēģijas. ASV profils ir: tērēt, nopirkt laiku ar dolāru drukāšanu, lai piekārtotos strukturāli jaunai situācijai, kas arī Amerikai nav tā pati labvēlīgākā. Eiropā ir dažādi piegājieni – no izmisīgas taupīšanas līdz milzīgām konjunktūras atbalsta programmām. Nav vienota redzējuma un politikas. Piemēram, Vācijas modelis izrādījies visai efektīvs – valsts aizņēmums tika virzīts ne tikai banku sektora garantijām, bet reālās ekonomikas stimulēšanai un saglabāšanai, eksporta potenciāla noturēšanai, darbavietu nezaudēšanai. Taču pašlaik ir sācies trešais krīzes vilnis. Pirmais bija finansiālais, otrais – ekonomiskais, bet trešais – valstu parādu krīzes vilnis. Tas nozīmē, ka būs apgrūtināta naudas pieejamība kapitāla tirgū. Mēs neesam veikuši strukturālas reformas. Politiķi, tuvojoties vēlēšanām, nepateiks patiesības tik atkailinātas, kādas tās ir. Vidēji sabiedrība strauji noveco, pirmajā krīzes periodā pazaudējām 200 tūkst. darbavietu, kas nozīmē, ka būtiski samazinājām ekonomiku un nodokļu maksātāju bāzi. Par prioritāti izvēlējāmies sargāt banku sektoru un cieto latu piesaisti eiro. No šīs situācijas jāmeklē izeja. Manuprāt, izeja ir daudz augstāka līmeņa ekonomiskā integritātē; kapitāla piesaistes atraktivitātē, jo tas būs deficīts; inovācijās lietojamās zinātnes un ražošanas sadarbības līmenī, kas ļautu ātrāku ekonomikas pārstrukturēšanu un vērienīgāku importa aizstāšanu visos sektoros no enerģētikas līdz lauksaimniecībai. Visam tam valdībai nav vaļas un resursu, parlamentā valda demobilizācijas noskaņojums, un vēl Latvijā diemžēl nav spēcīgas un autoritatīvas makroekonomiskās analīzes un plānošanas vienības, kādas darbojas lielās valstīs. Iespējams, šo pakalpojumu būtu racionālāk pirkt nekā mēģināt no jauna izgudrot riteni. Lielākā nelaime ir tā, ka Latvija līdz šim nav iezīmējusi skaidru krīzes profilu. Automātiski – sabiedrībai tamdēļ trūkst indikāciju, krīzes rādītāju, vaduguņu. Ir tikai klīstošas maldugunis.

 

E. Līcītis: – Mēs taču saņemam priekšstatus, ekspertīzes un tikpat kā norīkojumus no Pasaules bankas vai SVF ekspertiem.

 

– Piekrītu, bet tie ir sektorāli orientēti. SVF uzdevums pēc būtības ir glābt donoru investēto kapitālu. Viņiem ne īpaši interesē sociālās un pārējās programmas, lai gan, briestot trauksmainākai situācijai, SVF var mainīt attieksmi. Neesot klāt sarunās, grūti spriest, vai paši neesam viņus uzvedinājuši uz scenāriju, kādu pašlaik realizējam. Tāpat ar PB – mums kā reģionam uz pasaules kartes nav tāda autoritāte, kādu mēs gribētu. Maza valsts var būt spējīga – kā Šveice, Luksemburga –, bet tad autoritāte jāpierāda.

 

V. Krustiņš: – Tas, kā jūs raksturojāt situāciju, liecina, ka pasaules ekonomika atgādina viļņojošos okeānu. Nāk augstas bangas, un kaut kur okeānā kulstās arī mazs kuģītis, ko sauc par Latviju. Jūs teicāt – jāzina, kas notiek aiz apvāršņa, taču patiesībā, sēžot mazajā kuģītī, jābūt priecīgiem, ka jau tuvākais vilnis neapgāž. Uz kuģīša var sēdēt lieli gudrinieki, varbūt pat apgādāti ar lokatoriem, kas parāda, kas notiek, bet viņi neko nevar ietekmēt. Ja nu pagriezt kuterīti uz priekšgalu, nevis uz sāniem pret vilni!

 

– Nav tik traki. Valstī notiek viedokļu apmaiņa par ekonomiku, un tas nav slikti, jo ne velti Konfūcijs teicis – sūtīt karā nesagatavotu tautu nozīmē lemt to bojāejai. Tā arī valstis, kas no krīzes ekonomikas sašaurināšanās dēļ iziet ārā ar vājākām pozīcijām, ir zaudētājos, salīdzinot ar valstīm, kas izvēlējušās pareizās prioritātes un tās novadījušas līdz sabiedrības izpratnei un atbalstam. Mēs lielā mērā paļaujamies uz refinansēšanas iespējām un ka "gan jau Eiropa paglābs", bet neizvērtējam savu potenciālu. Trūkst krīzes menedžmenta, kas pārredz lielu laukumu un kam uzticas sabiedrība. Ļoti pareizi teicāt par viļņošanos – vētrā, zemestrīcē jātiecas ieņemt drošāko pozīciju. Valstī tāpat nepieciešama iedvesma vistālākā pagasta zemniekam un mazākajam uzņēmējam, lai arī viņi saprastu, kurp "peld" kuģis. Jādod 10 baušļi, lai katrs savā vietā un pozīcijā orientētos virzienā. Šīm lietām caur viedokļu apmaiņu ir jātop sabiedrībai pieejamām. Krīze nav galā. Nedrīkstam atslābt un iedvesmoties par 0,6 procentu bezdarba saplakšanu. Jāzina, ka krīzes sekas jutīsim vismaz vēl septiņus gadus, jāzina, ka līdz šim vēl neesam pienācīgi veikuši strukturālās reformas un sagatavojuši sevi augstākai konkurētspējai. Ar to jāsaprot, ka 200 tūkstošiem "jāatdod" darbavietas, bet ar esošo zināšanu līmeni viņus momentā nepārstrukturēs uz bioindustriju, farmāciju u. tml. Jārēķinās ar atbilstošām iemaņām – lauksaimniecībā, meža un koka izstrādē, alternatīvajā enerģijā un infrastruktūras būvniecībā.

 

– Bet Pīlēna kungs! Kam tas jādara?

 

– Tāpēc runāju par skaidra krīzes profila definēšanu. Parlaments jau ir "dembeļa" noskaņās un šobrīd nav redzējuma par valsts tālāko kursu pēc vēlēšanām. Tas gan ir skaidrs, ka pēc vēlēšanām būs ļoti sarežģīti un neviens bloks nejaudās dominēt pār pārējiem. Būs nopietnas sarunas, un, lai tās nenolaistos līdz malduguņu līmenim, bija jābūt "10 baušļiem", kas jāpilda neatkarīgi no politiskās konjunktūras. Sabiedrība arī acīmredzami uz to iet un prasa no politiķiem atbildīgāku darbu. Par pārējiem modeļiem, proti, ka uzņēmēji kontrolēs ievēlētos spēkus, es saku – tas nedarbosies. Uzņēmējiem primāri jārada kopprodukts, darbavietas, jāmēģina gūt valsts atbalstu patiešām svarīgām lietām – eksporta kāpināšanai un importa aizvietošanai. Rezultatīva politika ir sarežģītāks un dziļāks process, kurā nepietiek tikai ar gribēšanu būt politikā.

 

E. Līcītis: – Par tādu kā virsuzdevumu vēl nesen tika likts, ka tik un tik gadu laikā valstij jābūt gatavai eiro ieviešanai.

 

– Es pārstāvu tā saukto reālo ekonomiku. Neredzu, ka šādu prioritāšu izvēle pasargā nāciju no satricinājuma. Jums stāstīju par Vācijas modeli – ar līdzsvarotu valsts atbalstu finansēm, ekonomikai un sociālai sfērai. Kas Latvijā notiek – valsts nesniedz atbalstu tautsaimniecībā, ja nu pa kripatiņai namu siltināšanā, vēl šur tur. Tas nozīmē, ka uzņēmējdarbības sektors uz saviem pleciem iznes krīzes smagumu, un tas atspoguļosies bilancēs. Valstis, kuras deva naudu atbalsta programmām, nopirka laiku, lai sabiedrība spētu pārstrukturēties, nepazaudētu darbavietas. Tagad valstis, kas izmantojušas krīzes sociālās modelēšanas variantu, parāda veiksmīgu virzību ārā no krīzes – ar eksporta pieaugumu, pat ar jaunu darba vietu apgūšanu. Tuvākajos 10 gados šais valstīs veiksminiecēs prognozē lielu speciālistu, sevišķi inženieru deficītu. No kurienes ņems cilvēkus, lai segtu iztrūkumu? Visdrīzāk no Eiropas austrumu daļas. Kamēr mēs vienlaikus demontējam izglītību, ekonomiku, citur saredz deficītu. Dabā viss notiek pēc pašregulācijas principa, un arī mūsu inženieri aizplūdīs, lai nodrošinātu svešas ekonomikas izaugsmi. Tāpēc, ka šeit nav stabilitātes, nav cilvēka pašcieņu novērtējoši minimāli nosacījumi, tostarp valsts vīzijas, kā iziet no dziļas krīzes. Te katrs raujas pa savam ārā no krīzes.

 

V. Krustiņš: – Tas labi, ka ir cilvēki, kas spēj skatīties daudz tālāk par degungalu, bet mēs taču nesaredzam perspektīvu, ja esam nositušies ar ikdienas likstām un, vienu kāju pavelkot ārā no muklāja, otra atkal iestieg.

 

– Vienā dienā no šīs bedres, kur esam iebraukuši, ārā tikt nevarēs. Ja "glābjas, kas var", tad viegli aizmirstas jēdzieni "valsts", "sabiedrība", "solidaritāte". Tāpēc man ļoti žēl, ka nekas nav likts pretī milzīgajam bezdarba pieaugumam. Bezdarbu var "uzaudzēt" ļoti īsā laikā, visu "nogriežot", bet izeja no tā vilksies vismaz septiņus astoņus gadus. Arī SVF analītiskie pētījumi rāda, ka tie, kuri griež visradikālāk, pēc tam lēnāk tiek ārā no krīzes. Šķiet, līdz apmēram 2006. gadam uzņēmēji, darba ņēmēji daudz nopietnāk apzinājās, ka viss ir atkarīgs no pašiem, līdz kamēr uznāca eiforija ar Eiropas naudām. Kad tās ieplūda, likās, ka tūlīt būs sasniegts ES labklājības līmenis. Lidostas pildījās ar cilvēkiem, kuri devās atpūsties, bet tagad tās pildās ar ļaudīm, kuri dodas strādāt – prom uz nedēļām, uz ilgāku laiku. Savā uzņēmumā mēs, akcionāri, vienubrīd arī varējām ļauties kopējam noskaņojumam – viss, iekšējais tirgus sabrūk, slēdzam ciet. Jā, bijām spiesti daudz ko samazināt, bet atradām spēku pārorientēties uz eksportu, saglabāt 1000 darba vietas.

 

– Un tad pie jums atbrauca prezidents Zatlers vai vēl kāda slavenība, uzsita uz pleca, teica – braši!

 

– To man vismazāk vajag. Svarīgāk, lai līderi dod strukturālos signālus, kā dzīvot tālāk. Arī Konfūcijs apmēram tā teicis – kas vada valsti, no tā atkarīgs valsts mūžs. Ja valsts priekšgalā ir nācijas līderi, vadītāji, tad tā dzīvos mūžam. Ja valsti vada ministri, tad tā izdzīvos desmit gadus, bet, ja valsts nodota ierēdņu vadībai, tad tas ir tikai laika jautājums, kad tā beigs pastāvēt. Šobrīd izskatās, ka valsti vada ierēdņi, pat ministrijās klejo dezintegrācija. Kaut kādas programmas ir izglītībā vai tautsaimniecībā, kaut kas veselībā, bet tās nav sajūgtas kopā.

 

E. Līcītis: – Vienā nedēļā LNT kanālā taču uzrakstīja veselu vienotu programmu, kas valstij jāizdara cilvēka labā!

 

– Un ko ar tādu iesākt? Kurš teiks pretējo? Kāpēc vēl nepiebilda, ka saulei jālec rītā, bet jānoriet vakarā? Būtu jākāpj vienā laivā ar ES, jāpanāk kopprodukta pieaugums un jāsaka – dārgā ES, jums klātos būt solidāriem, nevis tikai savu naudu piesedzošiem. Klātos būt solidāriem šai kļūdu sērijā, ko esam kopā izdarījuši. Redziet, 2% kopprodukta pieaugums nerada, bet tikai saglabā esošās darba vietas. Savukārt 6 – 8% pieaugums ļauj sabiedriskos labumus pārdalīt proporcionāli – lai sabiedrības sadalījums nav bagātos un nabagos, bet augtu spēcīgs vidusslānis. Tas noteikti varētu būt viens no valstiskajiem uzstādījumiem – vidusšķiras veidošana. Jāapzinās, ka jebkurš politekonomisks modelis bez mērķa veidot kopprodukta pieaugumu neveicina sabiedrības labklājību.

 

– Lai īstenotu to, ko stāstāt, mums vajag bezgala gudru Saeimu. Kur tādu ņemsim! Reti kurš no tagadējā simta ir kompetents un tālredzīgs, un kur kompetentos vienkāršs cilvēks lai ierauga listēs, ko gatavo uz 10. Saeimu?

 

– Saeimu vajag gudru, bet tā nebūs, ka tur vienmēr tiks pašas attapīgākās, čaklākās un gudrākās 100 galvas. Jā, tur nokļūs kompetenti cilvēki, bet arī populisti. Un atkal būs situācija, ka jāstrādā ar tādu Saeimu, kāda tā ir. Tāpēc nav novēlota un ir aktuāla bezpartijiska resursa pieslēgšana valsts pārvaldē, kur ir cilvēki, kam pilsoņi vairāk vai mazāk uzticas, ieklausās. Pretējā gadījumā mēs izmantojam tikai ļoti mazu daļu no valstij pieejamā intelektuālā resursa. Negaidīsim visu no 100 galvām, no prezidenta un Ministru prezidenta. Patlaban esam aizkavējušies stadijā, kad labāk skatāmies atpakaļ nekā uz priekšu.

 

– Un tik bieži piesauktās "nacionālās intereses" – kādas tās mums ir?

 

– Pirmkārt, saglabāsim valstiskumu. Otrs, ka mēs kā nācija neesam nekas, ja neapzināmies pamatnācijas atbildību pret valsti. Tas nozīmē katram laikam piemērot taktiku un saglabāt pamatvērtības – kultūru, izglītību, reģionālo politiku, pārmantojamību. Tam piekārto instrumentus – vidusšķiras un reģionu attīstību, impulsu centru – kā efektīvāko mazo tautsaimniecisko vienību veidošanu. Otrs modelis – glābjas katrs, kā var, un ar to vērtības zaudē savu statusu. Trešais modelis ir konjunktūras modelis, kad kļūstam kosmopolīti pēc būtības, ka noliekam visas savas pamatvērtības un to kopšanu un atceramies savu Latviju un identitāti tikai senču kapu līmenī.

 

Avots "Latvijas Avīze"

 
 
 
    Izdrukāt