Materiāls izdrukāts no www.upb.lv         
 

  

| 08. 09. 2009 | Krīzes štābs vajadzīgs kā tuksnesī ūdens [Latvijas Avīze]
"Latvijas Avīze" intervēja Liepājas uzņēmēju, holdinga "UPB" prezidentu ULDI PĪLĒNU. Ar viņu sarunājās žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis.

V. Krustiņš: – Pīlēna kungs, vai nemaldinām sabiedrību, sakot, ka notiek partiju konsolidācija? Vai tā tomēr nav tikai "Jaunā laika" atkalapvienošanās, piekarot klāt dažus sabiedrībā pazīstamus cilvēkus kā spīdekļus pie Ziemassvētku eglītes?

U. Pīlēns: – Partiju uzticamības pakāpe sabiedrībā ir ļoti zema un uz pavasara pusi būs vēl zemāka, jo priekšā ir ļoti grūta ziema. Grūtības vēl vairāk palielinās līdzšinējie lēmumi, sākot no monetārās politikas un beidzot ar, kā Piebalgs teica, griešanu dzīvā miesā. Un tas veicinās gan politisko haosu, gan mazinās uzticību politiķiem, gan būtiski pieaugs politiskais populisms. Šobrīd katastrofāli trūkst vidēja termiņa ekspertīzes, kas ļautu apzināties ne tikai krīzes patieso dziļumu un tuvākās nākotnes draudus, bet arī iespējas, uz kurām balstīt nākotnes vīziju.

– Labējie politiķi nenovērtē, kāpēc Ušakovs ar Urbanoviču nokļuva pie varas Rīgas domē. Viņi prot labi sviestmaizi smērēt. Pateica visiem krieviem – mēs esam jūsu partija, aizstāvēsim jūsu intereses. Lielākā daļa krievu murdā ielīda. Gudrajiem "SC" ar to par maz. Jāsmērē sviesta kārtiņa arī latviešiem. Nokritizējot visas valdības, kādas te bijušas, turp un atpakaļ. Viss, ko tās dara, ir slikti. Viņi tiek uz priekšu, bet ko mūsu konsolidētāji lai piedāvā – nu kaut vai latviešu pievilināšanai? Viņi paši ir valdībā un liek nodokļus virsū. Vai tad viņiem teikt, ka rīt nodokļus ņems nost? Tam neticēs!

– Problēmas visos sektoros ir tik lielas, ka tas ļauj cerēt, ka politiķi beidzot saklausījuši briesmu signālus. Apvienošanās pati par sevi nav ne laba, ne slikta, laiks visu parādīs.

E. Līcītis: – Tad tā ir ne tik daudz konsolidācija, cik politiskā "pingvinizācija"?

– Pāragri spriest, kas notiks tālāk aiz muguru kopā saspiešanas. Rīgas domes vēlēšanās tas devis labus rezultātus, un, kā Šlesers domā, "saspiešanās kopā" dos vēl lielākus rezultātus Saeimas vēlēšanās. Agrākos gados bieži pārmeta, cik gan Saeima sadrumstalota, bet tagad ir no viena grāvja otrā, Saeimas pārstāvniecība turpmāk sastāvēs no divarpus blokiem – pēc nacionālās pazīmes. Manuprāt, tas ir daudz bīstamāk. Mainās arī ģeopolitiskā aina, pieaug ģeopolitiskie riski, jo lielie spēlētāji pārkārtojas. Mums, mazai valstij, tur būtu jāatrod sava vieta. Nevaram uzmesties par A līgas spēlētājiem, bet nevaram arī kļūt par tepiķīti, kur visiem, kam vien ienāk prātā, noslaucīt kājas. Tā ir tā lieta, ka vienlaikus jāstrādā pie pašapziņas un pašcieņas celšanas, pamatvērtību skaudrākas definēšanas, sevis apzināšanās jaunā, modernā pasaulē. Vienlaikus jāuzstāda programma ar desmit divdesmit punktiem, lai visiem – politiķiem un sabiedrībai – ir skaidrs, kas tiks darīts tālāk un kādā secībā.

V. Krustiņš: – Nuja, tas ir skaidrs, kāpēc partijām jākonsolidējas kā pingvīniem vai ēzeļiem – lai vēlētāji neaizspruktu garām izliktajiem murdiem. Bet tikai pasakiet, kā partijas apmierinās vēlētāju intereses! Nekā? Tad izskatās, ka priekšā jau esošai krievu "saskaņai" pievienos latviešu "saskaņu" nr. 2 un tad ielies vienā traukā, piemēram, valdībā. To varēs cēli nodēvēt par nacionālās vienotības vai glābšanas koalīciju. Kādas lielvalsts vēstniecība to atbalstīs – tāds ir "dotais uzdevums".

– Latvijas varas puse apņēmusies turēt cietu monetāro kursu, neatbalstīt valsts konkurētspējas palielināšanu caur ekonomiku, griezt dzīvu miesu sociālajos jautājumos, mazināt izdevumus – palielinot bezdarbu. Lai gan daudzi Latvijas eksperti, ekonomisti iesaka citus risinājumus konkurētspējas uzlabošanai, sociālai solidaritātei, finanšu stabilizācijai, Latvijas varas ešeloni parakstījuši ar SVF pavisam cita satura vienošanos. Tās rezultātā saimniecība un nodokļu ienākumi raucas mazumā, uzņēmumos izšķiras par aizvien "pelēkāku" ekonomiku, bet eksportspējīgajām kompānijām aizvien grūtāk lepoties ar piederību Latvijai. Pienācis pēdējais laiks rīkoties, un darba kārtības aktualitātei nr. 1 jābūt krīzes štāba veidošanai, kas darbotos pie premjera vai prezidenta, piesaistot tajā ārvalstu un vietējos nozaru ekspertus. Bez sestdienas konsultantiem un bez liekiem "pīer" pasākumiem. Tas būtu patiesais struktūrreformu kodols, kam pastāvīgi būtu jānodarbojas ar reformu politiku – ar parlamenta apstiprinātu mandātu ikdienas rīcībai. Pienācis pēdējais laiks nekavējoši ieviest krīzes vadības scenāriju. Ko šobrīd dara valdība? Mēģina sasmelt kopā vakardienu un izgāzto ūdeni. Ko dara prezidents? Man nav īpaši skaidra viņa aktivitāšu ģeogrāfija šajā krīzē, un lietas rit pašplūsmā. Tā nav krīzes menedžēšana, izejas meklēšana no situācijas, valstij akūti trūkst krīzes menedžmenta, nav arī ekspertu kopas, kas ikdienā strādā ar krīzes scenārijiem.

– Viņi visi jums atbildēs – Pīlēna kungs, mēs pie tā daudz strādājam!

– Kā notiek reformas "lielajās" valstīs? Ir reformu politika, kas skar sabiedriskās dzīves būtiskākās sfēras, pamatojoties uz ekspertu scenārijiem. Vispirms ir redzējums, tad iedarbina pārneses principus. Sākot griezt, uzreiz ierāda vietu, kur nokrist nogrieztajam gabalam. Pie mums ir sajūta, ka valdība vai nu neuzticas ekspertiem, vai tie par slinku dot padomus valdībai, vai visdrīzāk visi tēlo, ka kaut ko dara, bet reāli uz priekšu nekas neiet.

– Tas ir jautājums, vai Dombrovska kungam, sastādot 2010. gada budžetu, ir cita direktīva, kā tam "nogriezt 500 miljonus latu"? Te jau rada komēdiju, ka ir sīkstais Repše, skopais Dombrovskis, bet "ja izdotos viņus pārliecināt", "ja varētu viņiem pierādīt", tādējādi mīkstinot cietās sirdis, tad varētu veselībai piesviest klāt vienus 100 miljonus, uzturēt visas 145 mūzikas skolas un nokārtot pārējo. Tā šķiet, ka nav valdības redzējuma, bet ir divu cilvēku cīņa ar SVF vai ar resorismu – un kā gan tā var veidot budžetu ar redzējumu, ar perspektīvu, sauciet, kā gribat?

– Es skatos uz diviem cipariem – budžets apmēram 4,5 miljardu apjomā un eksporta apjoms arī kādi 4 miljardi. Klausos Latvijas Bankas ziņas par iztaisnoto importa un eksporta bilances līniju. Eksports krīt lēnāk nekā imports. Bet reāli eksports samazinās, arī iekšējais patēriņš samazinās, un tas nozīmē, ka nodokļi neienāks tādā daudzumā, kā nepieciešams. Tas nozīmē, ka gluži automātiski arī 2010. gada budžetā jāierēķina kritumi, tas, ko nespēs nodrošināt tautsaimniecība. Budžets jāveido no otra gala, sākot ar vajadzībām, kuras jānodrošina pirmkārt. Minimālā programma būtu – izglītības, veselības un sociālās aizsardzības pamatbloks un attīstību veicinošas infrastruktūras nodrošināšana
– kas nav ne griežama, ne īsināma, jo valstij ir noteiktas funkcijas, kas gluži vienkārši jāizpilda. Tad seko pārējo funkciju inventarizācija, zinot, kas draud no budžeta ieņēmumu sadaļas. Ieņēmumu kritums mazinās arī valsts reitingu un starptautisko donoru gatavību aizdot Latvijai vēl vairāk naudas. Jūs kā klients mēģiniet aiziet pie bankas ar stāstu: man krīt apjomi, bet viss pārējais ir labi. Peļņa arī izbeigusies, bet pārējais – nudien labi un kārtībā. Nezinu gan, vai kāda banka ielaistos sarunās par aizdošanas lietām ar šādu "viss kārtībā" biogrāfiju. Man liekas, ka nemitīgajiem griešanas plāniem jāpievieno konstruktīvāks skatījums – ko šajā teritorijā, ko sauc par Baltiju, varam strukturāli pārkārtot. Varbūt mums jānāk ar prioritatīvi jaunu Baltiju kā ekonomisku teritoriju, kā vienību, kura spēj vienoties par nodokļiem, par ārpolitiskām prioritātēm, par savstarpējo palīdzību, par sadarbību racionālākas kopējas reģionālas izglītības, veselības aizsardzības, enerģētikas un satiksmes infrastruktūras veidošanā, kaut vai arī par kopējām pārstāvniecībām citās zemēs, tad izmaksu bloks sarūk automātiski. Tur var taupīt un iegūt. Šodien plāni klājas Lietuvas kravu pārvadātājiem, vakar igauņiem, bet rīt, iespējams, tie būs latvieši, ko šādi iznesīs cauri? Varbūt jāturas pēc iespējas solidāri un nevajag mēģināt iegūt tikai īstermiņa priekšrocības? Ja "Air Baltic" ir nepieciešamība pēc kapitāla paaugstināšanas, varbūt Latvijas valstij ne vienatnē lūkot to darīt, bet runāt ar Igauniju un Lietuvu par līdzdalību šīs aviosabiedrības attīstībā, līdzīgi kā SAS Skandināvijā? Mēs gribam milzīgu izrāvienu Rīgas lidostā, bet ja nu lietderīgāk ir samērīgāka attīstība – arī Viļņas un Tallinas lidostās? Tad, Baltijas savienībā, mēs raidītu daudz spēcīgāku signālu potenciālajiem investoriem, nevis tikai SVF un Eiropas Komisijai, kuras mums uz celma noliek bada naudiņu. Ir ļoti jāapzinās mūsu reformspēja un reformējamās sabiedrības un tautsaimniecības struktūra. Šobrīd esam par maz integrēti globālajā darba dalīšanā, par maz konkurētspējīgi savas tautsaimnieciskās struktūras dēļ un piedāvājuma ziņā pārāk dārgi savas ilgstošās monetārās politikas dēļ.

V. Krustiņš: – Ar Feifera kungu aizrunājāmies līdz pavisam "aizvēsturiskai" lietai: bija tāda Valsts plāna komiteja, notika ekonomiskās attīstības secīga plānošana. Tagad ir daudz priekšlikumu, bet vai ir kāds, kas tos apkopo, kaut cik zinātniski pamatoti izpēta un labākos plānus virza tālāk? Nē, nekā tāda nav!

U. Pīlēns: – Vai to sauc par Valsts plānu, vai Latvijas Attīstības institūtu, bet jebkurā uzņēmumā, kurš cer uz augšupeju, noteikti ir kāds attīstības vai plānošanas departaments. Liku lielākas cerības uz Valsts prezidenta paspārnē mītošo Stratēģiskās analīzes komisiju Ķīļa kunga vadībā, bet, paskatoties uz rezultātu, redzu – nav tur pievienotās vērtības. Mums trūkst visaptverošu uzstādījumu vidēja termiņa uzdevumiem būtiskākajās sabiedrības attīstību ietekmējošās nozarēs: enerģijas politika 5 – 7 gadiem ar uzstādījumiem, kur esam, ko darīsim un ko gribam sasniegt, tas pats izglītībā, īpaši arodizglītībā, tāpat reģionālajā politikā, importa aizvietošanas programmā, tautsaimniecībā, konkurētspējā. Viss ir pārāk sektorāli pakārtots līdzšinējo ministriju šauram sava atbildības lauciņa redzējumam.

– Ne uz vienu negribu rādīt ar pirkstu, bet šī Saeima taču nav spējīga uz ekonomiskām diskusijām. Vai var iedomāties, ka tā pieņemtu problēmas aptverošu krīzes likumu?

– Krīzes likums varētu būt kā sadaļa antikrīzes pasākumu programmā. Krīzes štābs šobrīd vajadzīgs kā tuksnesī ūdens. Tam jāspēj politiski neitrāli un pietiekami pašapzinīgi raksturot situāciju, kurā mēs esam, un dot vidēja termiņa prognozes – vidēji sliktākam, vidēji labākam variantam u. tml. Nezinot slimnieka diagnozi un analīzes, nevar noteikt ārstēšanas kursu. Ir jāpiesaista arī ārvalstu profesionāļu palīdzība, jo viņi bez emocijām spēj "paskatīties drēbi" un pateikt, kas par lietu. No turienes parādītos skaidra aina, ieteikumi, ko darīt. Tad, protams, Valsts prezidenta un Ministru prezidenta, Saeimas ziņā būtu ņemt vai neņemt vērā ieteikumus. Citu iespēju vairs nav.

E. Līcītis: – Pēc jūsu sacītā izriet, ka neviens cits neko vairāk un labāk par Dombrovski neizdarīs, lai ieviestu šo antikrīzes štābu. Vai tas būtu jūsu uzdevums premjerministram?

– Ideālā versijā – jā. Piedāvāto lēmumu paketi vienkāršāk un ātrāk būtu pieņemt valdībā nekā virzīt caur Saeimu. Protams, jāskatās, cik lielā mērā profesionālu un neitrālu šo štābu valdība ir gatava saorganizēt. Tā būtu nopietna atbildība Dombrovskim.

– Jūs taču paredzat, kas notiks, kad jūsu priekšlikumu aiznesīs līdz koalīcijas padomei – tur būs četri dažādi viedokļi, nepārtraukts strīds par ekspertu kandidatūrām.

– Protams, tas var arī neizdoties. Līdzīgi, kā šobrīd efektīvi nestrādā nedz starptautiskā, nedz nacionālā konsultantu padome. Tas nav ikdienas reāls darba instruments ar reālām pilnvarām, bet vairāk kā "pīer" pasākums.

– Daži mūsu intervētie cilvēki tagad ar skumjām atcerējušies, cik gan labs un izdevies bijis Latvijas nacionālās attīstības plāns līdz 2025. gadam, tikai nu vairs nav ne spēku, ne iespēju to īstenot.

– Būtībā ir liela kļūda ierēdniecības, politiķu, pilsoniskās sabiedrības un citas labas daļas ļaužu domāšanā, ka šodien var turpināt dzīvot pēc vakardien liktajiem kritērijiem. Intuitīvi domāju, ka vajadzīga vismaz divgadīga pretkrīzes programma, kas ļautu apzināties, ka pēc pāris gadiem atkal būs iespēja strādāt citādi, ar tālejošākiem mērķiem, bet – ne šodien.
Divos gados no ES ienākošā nauda apzināti jākoncentrē vienās rokās, atmetot lieko, šobrīd nevajadzīgo. Varbūt nauda vairāk jāgulda impulsu centros, kuros tiek veidota pievienotā vērtība, nevis jāliek pēc tīkla principa, daudzmaz vienādi izdalot pa visu Latviju. Varbūt prezidenta otrā plāna uzdevumiem jābūt jaunu eksotisku nišu meklējumiem Azerbaidžānā vai Armēnijā, bet prioritatīvi jākoncentrējas, jānosargā un jānostiprina mūsu pozīcijas būtiskos eksporta tirgos, kas ir tepat kaimiņos. Piemēra pēc – Latvijai ar Azerbaidžānu esot 16 miljonu dolāru preču apgrozījums, salīdzinājumam – mūsu uzņēmums Dānijā viens pats apgroza gandrīz tikpat.

– Zalāna kungs iesniedzis valsts pārvaldes pārveidojumu projektu, paredzot atstāt tikai astoņas ministrijas. No tām vienu lielu, uz attīstību vērstu ministriju. Vai tas jums šķiet sakarīgs plāns?

– Šobrīd prioritāti es dodu krīzes štāba ieviešanai, ne ministriju tracināšanai. Ja ministrijas šobrīd sēž uz čemodāniem, tad ierēdniecības mašīna nestrādā. Krīzē valstis cenšas nodarbinātības tēmu turēt pašā virspusē, kamēr mēs otrādi – laižam visus vaļā, lai iegūtu īstermiņa efektu. Piekrītu, ka mūsu birokrātiskā sistēma ir neracionāli uzbūvēta, bet darba tirgū ierēdnis uz ielas – tas nav nekas labs. Eiropas valstīs viņu pārkvalificē, un tam ir pakārtotas normālas valsts programmas.

Publicēts: 08.09.2009

 
 
 
    Izdrukāt