Materiāls izdrukāts no www.upb.lv         
 

  

| 07. 01. 2009 | Nežēlīgi mobilizēties [Kurzemes Vārds]

Intervija ar akciju sabiedrības "UPB" valdes priekšsēdētāju, Liepājas domes deputātu, bijušo Tautas partijas biedru Uldi Pīlēnu

 

Pērn Uldis Pīlēns uz telefona zvaniem parasti atbildēja, būdams ārzemēs vai Rīgā, vai ceļā uz kaut kurieni. Liepājā dzimušajam koncernam "UPB" ir pieci meitasuzņēmumi ārvalstīs, eksports pērn dubultots. Vispārējā ekonomikas lejupslīdē uzņēmumam 2008.gads tomēr bijis sekmīgs, pateicoties tieši aktīvajai uz eksportu vērstajai darbībai. "Kurzemes Vārda" intervijai Uldis Pīlēns atrod laiku dažas stundas pirms 2009.gada iestāšanās.

 

Raibs kā dzeņa vēders

 

– Vai neesat noguris?

– Noguris nē, bet gads nav bijis psiholoģiski vienkāršs. Tas ir bijis perfekts no "UPB" biznesa viedokļa – esam izpildījuši visus plānus. Mums ir bijis arī liels zaudējums – Valdis Mors. (Bijušais "UPB" akcionārs, viceprezidents pērn aizgāja aizsaulē. – N.D.) Un… tas ir paņēmis daudz psiholoģiska spēka.

 

Mums ir bijuši arī ļoti lieli panākumi, piemēram, lielais Upsalas augstskolas objekts. Pierādījām, ka Latvija jeb Latvijas uzņēmums spēj eksportēt inženierdomu, ražojumus, loģistiku, montāžu – un visu to veikt ap 24000 kvadrātmetru lielā objektā (Liepājas policijas ēkai – tikai 11 tūkstoši kv.m). Gada nogalē noslēdzām ļoti veiksmīgus līgumus par jauniem nozīmīgiem objektiem. Viens no tādiem būs Dānijā, netālu no Kopenhāgenas lidostas, liela augstceltne "Neoports", biroju un biznesa centrs. Esam dibinājuši uzņēmumu Zviedrijā. Ir bijuši "UPB Energy" veiksmīgi projekti, ļoti veiksmīgi esam attīstījuši biogāzes koģenerācijas staciju ražošanu, kas ir modernās pievienotās vērtības tehnoloģijas. (Liepājā ražotās koģenerācijas stacijas pārdotas un ierīkotas arī Īrijā un Lielbritānijā. – N.D.) Lēnām sākām gatavoties paaudžu maiņai nākamajos desmit gados. Tāpēc pārgājām uz daudz kolektīvāku vadības stilu savos uzņēmumos. Mums ir izveidotas valdes, jaunie menedžeri integrējas šajās lietās. Gads ir bijis raibs kā dzeņa vēders, bet "UPB" – neapšaubāmi ar plusa zīmi.

 

Krīzes taktika

 

– Mums pirmais krīzes seminārs bija 2008.gada janvārī Berlīnē, mūsu menedžments risināja jautājumus, kurus tagad risina valsts. Būvniecība ir viena no pirmajām, kas trāpa krīzē. Esam bijuši spiesti samazināt darba vietas tajās nozarēs, kas vērstas uz iekšējo tirgu. Bet šā vai tā 1400 cilvēku mums strādā gada beigās. Un mums ārzemēs strādājošo skaits ir palielinājies. Tie ir vācieši, šveicieši, dāņi, īslandieši, zviedri. Vēl juridiski neesam noformējuši "UPB Norvēģija", tas būs sestais meitasuzņēmums ārzemēs.

– Ko tad toreiz Berlīnē nolēmāt?

– Skaidrojām menedžeriem krīzi pasaulē, krīzes specifiku Latvijā un mūsu nozarē. (U.Pīlēns zīmē uz lapas kaut ko līdzīgu smilšu pulkstenim ar paresnu vidu.) Mēs teicām, ka uzņēmuma augstākais menedžments strādā ar četrgadīga cikla programmu. Mēs rēķināmies, ka tirgus aktivitāšu sašaurināšana notiks līdz 2009.–2010. gadam. Tad tirgus atkal paplašināsies. Ja "UPB" teorētiski no tirgus aizņem vienu noteiktu daļiņu, tad mūsu uzņēmumam jādarbojas tā, lai mēs dziļākajā krīzes brīdī ieietu ar tādu pašu absolūto tirgus daļu, kāda mums ir. Relatīvi tas nozīmētu, ka mēs savu klātbūtni sašaurinātā tirgū esam palielinājuši.

– Vārdu sakot, jūs negribat zaudēt.

– Jā.

 

– Un kā jūs to izdarīsiet?

– Tā ir taktika. Produktivitāte, efektivitāte. Tas nenozīmē tikai rakt grāvi divreiz intensīvāk, bet meklēt labākās organizācijas formas. Pārskatīt, vai mūsu struktūra ir racionālākā, vai darbinieki ir izvietoti pēc racionālākā modeļa. Vai nozares, kas krītošā tirgū zaudē vērtību, nav jāaizvieto ar citām. Vai tehnoloģiskā piesātinātība nav daudz vairāk vajadzīga tādos sektoros, kur mūsu starptautiskie konkurenti strādā efektīvāk. Vai mūsu piecenojumi nevar būt zemāki? Vai darba algas fondam ir jābūt kā treknajos gados?

 

Kaudze parametru vienojās uzņēmuma stratēģijā un taktikā, instrumentu kopumā, lai mēs sagatavotos krīzes scenārijam, lai mums būtu riska diversifikācija, ārējā tirgus celšanās, kamēr iekšējais tirgus krīt. Mūsu eksporta apjoms, kas rēķināms desmitos miljonos latu, ir dubultojies salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu, tas ir apjomīgi. Janvāra beigās redzēsim kopējos skaitļus. Peļņa būs mazāka, jo tas ir viens no taktikas pamatargumentiem, mēs strādājam ar mazākiem piecenojumiem. Arī "UPB" samazinātas algas, un nolēmām, ka akcionāri dividendes ārā neņems. Jo neviens to nesapratīs. Samazināti menedžmentam bonusi. Visiem solidāri ir jānes šā grūtā laika atbildība. Gatavojoties 2009. un 2010. gadam, mēs samazinām investīciju apjomus Latvijā.

 

– Un palielināt ārzemēs?

– Jā. Acīmredzot sāksim mazo koģenerācijas staciju ražošanu Vācijā, lai būtu tuvāk tirgum un (lēni un ar uzsvaru) lai neciestu no Latvijas negatīvajiem kredītreitingiem. Liepājas ražotni papildinām ar ražotni Vācijā.

 

Krīzes Latvijā un ārvalstīs

 

– Ar ko atšķiras krīze Latvijā no krīzes tajās ārvalstīs, kurās jūs strādājat?

– Vēsturiski vecāko Eiropas valstu valdību krīzes menedžments ir daudz, daudz saprotamāks, sabalansētāks un gudrāks. Bet milzīgā atšķirība ir... (pēc pārdomu brīža) jebkuras valdības definēta krīzes menedžmenta lēmumu sociāla atbildība. Tas nozīmē: kā krīzes menedžmenta lēmumi atstarojas sabiedrībā, kā tie ietekmē, ja tā to drīkst teikt, sabiedrības psihisko veselību, stabilitāti, nākotnes izjūtu vidējā termiņā. Un cik lielā mērā sabiedrību motivē iesaistīties krīzes risināšanā.

 

Piemēram, mēs ar Oskaru (Moru, "UPB viceprezidentu – N.D.) apbraukājam visus mūsu uzņēmumus, rīkojam sapulces ar augstāko, vidējo, zemāko vadību un strādniekiem, mēģinām skaidrot, kas notiek pasaulē, Latvijā, nozarē. Līdzīgi notiek attīstītās ES valstīs, sabiedrībai tiek skaidrots, kas krīzei ir par iemesliem, kur mēs atrodamies, kur ir mūsu pašu vainas. Attīstītās valstīs ļauj sabiedrībai saprast, kas notiek. Iesnas vai roka lauzta, vai kas ļaunāks – ir liela starpība, kā katrā gadījumā rīkoties.

 

Protams, cilvēks grib ticēt, ka problēma ir kaut kur ārpusē, nevis viņā, un acīmredzot taisnība ir kaut kur pa vidu labā proporcijā. Arī mēs kā uzņēmums varam ietekmēt tikai to, ko varam ietekmēt. Protams, mēs nerēķinājāmies, ka globālā krīze var uznākt tik strauji.

 

– Vai var salīdzināt Īslandi un Latviju?

– Īslande nav bankrotējusi. Abas valstis nevar salīdzināt pēc ģeogrāfijas, pēc politiskās piederības, pēc iedzīvotāju skaita un pēc enerģētiskās atšķirības. Īslandes ārējās parādsaistības tomēr ir lielākas nekā Latvijai. Bet Īslandei ir stabila un tradicionāli uzbūvēta tautsaimniecība, tajā ir daudz augstāks kopprodukts uz vienu cilvēku, mazāks sociālo problēmu loks. Īslande bija bankrotējusi kaut kad vasarā, bet šodien Īslandē jau ir stabila nauda, notiek darījumi, arī mūsu uzņēmums strādā Īslandē un ir diezgan labā pozīcijā.

Īslande nepazemoja savu demokrātisko sabiedrības modeli un savu demokrātisko likumdošanas kārtību, kā mēs to izdarījām ar savu nakts melnumā pieņemto likumu paketi, nesabalansētu un nepieņemamu.

 

Latvijā finansiālā krīze nav tik dziļa. Bet mums ir daudz mazāk tradicionāli eksportspējīgu nozaru, ir augstāks sociālo problēmu loks, jo liela daļa tradicionālo nozaru ir sociāli atbalstāmas, piemēram, lauksaimniecība. Latvijā problēma ir dziļāka citādā aspektā un prasa lielāku meistarību un lielāku starptautisku atbalstu nevis naudas devēju līmenī, bet intelektuālo atbalstu, ekspertu atbalstu. Mums nepietiek tikai ar valdības vai politisko partiju ekspertīzi šīs situācijas adekvātai novērtēšanai.

 

Īslandes krona jau šodien ir saprātīgā līmenī. Protams, tā ir devalvējusies salīdzinājumā ar trekno laiku izjūtu. Būs politiski secinājumi mēģināt pievienoties ES saimnieciskajiem mehānismiem, meklēt citus stratēģiskus partnerus. Ja pat Šveice un augsti attīstītās skandināvu valstis tagad iet uz taupīgāku dzīves normu, tas nozīmē, ka lētāks produkts no ārvalstīm ar to pašu kvalitāti pēkšņi der.

 

Tas, ka mēs laikus stratēģiski sākām domāt, ka mums obligāti jābūt globālajos tirgos, ir nenovērtējama "UPB" priekšrocība. Vīzija, ko nodosim nākamajai paaudzei, ir tas, ka "UPB" ir spēcīgs Austrumeiropas uzņēmums ar labu riska diversifikāciju, ar labu ģeogrāfisko pārstāvniecību Rietumos un Austrumos (Ukrainā, Baltkrievijā).

Mums tagad meistarības jautājums ir menedžēt situāciju, lai mēs pēc iespējas saudzīgāk apietos ar intelektuālo, darba resursu, lai rādītu Latvijai viena uzņēmuma pieredzi, kā var rīkoties uzņēmums pats bez valsts atbalsta.

 

Mums nav ņemti ne Eiropas, ne Norvēģijas, ne citi fondi, nav SEZ statusa, lai, ejot ārējos tirgos, mums kā ienācējiem nepārmet. Ja ekonomikas ministrs saka – būs atbalsts eksportam, tad, manuprāt, viņš pats nezina, kā tas notiks. Jo tam nevar iedot naudu, tā būtu dempingošana un tirgus kropļošana. Valsts institūcijas krīzei nav gatavojušās tā, kā tai esam gatavojušies mēs.

 

Pašlaik katrs uzņēmums sev palīdz vairāk, izspēlējot sliktākos scenārijus, sažņaudzoties uz daudz radikālāku izmaksu bloku, saprotot, ka valsts nevar nākt palīgā tajā brīdī, kad to visvairāk vajag.

 

Bizness un politika

 

– Vai tas, ka jūs bijāt politikā, Tautas partijā, palīdzēja jūsu biznesam?

– Drīzāk ne. Tā ir primitīva sabiedrības uztvere, ka, ja esi oranžs, tad tev ir garantēts oranžais pasūtījums.

 

– Es atvainojos, tas nav tikai primitīvi, bet daļēji arī patiesi. (Atcerēsimies kaut vai policijas ēkas būvniecības apstādināšanu, kad pie varas nāca "Jaunais laiks".)

– Ja paskatītos interesantu statistiku – "UPB" gada griezumā piedalās tūkstošos konkursu, un cik vinnējam – tie pat nav simti.

 

Nav jau tā, ka attīstītajā pasaulē, Vācijā, Šveicē un citur, šī konkursu godīguma tēma ir sveša. Mūs met arī ārā no konkursiem Zviedrijā, bet par lietu. Pieļauju, ka mūsu vinnēto konkursu īpatsvars ārzemēs ir lielāks nekā Latvijā. Jo tur ir skaidrāki spēles noteikumi un objektīvāks vērtējums.

 

– Atlūgumu Tautas partijai iesniedzāt uzreiz pēc tam, kad valdība nāca klajā ar ekonomikas stabilizācijas plānu. Vai šis plāns bija pēdējais piliens?

– Man nebija problēmas būt Tautas partijā ar savu mazākuma viedokli, kamēr redzēju, ka partija pieturas pie man svarīgās konservatīvās ideoloģijas: sociāli atbildīga, prognozējama politika, tirgus sabiedrība, nacionāla valsts.

 

Bet, kad redzu, ka nakts aizsegā, kad netiek prasīts ne partijas mazākuma, ne vairākuma viedoklis, ārpus partijas biedru nopietnas diskusijas, kaut kāda neformāla komanda ar padomniekiem bez kaut kādiem partijas mandātiem noliek Tautas partiju fakta priekšā, un vienā pusē ir politika nodokļu paaugstināšanai, otrā – viss partijas iepriekšējais uzstādījums, valdības deklarācija, koalīcijas līgums, sadarbošanās ar pašvaldībām – tam visam tiek pārvilkts krusts pāri, tāpat kā partijas iekšējai demokrātijai. Tad es neesmu ar mieru. Es neesmu par konservatīvas politikas piesmiešanu.

 

– Vai uzgriežat muguru politikai vispār?

 

– Nevaru iedomāties sevi par politiku nedomājošu, par nacionālu valsti nedomājošu. Bet es negribu būt nevienā partijā. Tas laikam nav man.

 

Ja būtu premjers

 

– Kādus jūs saredzat nākamos četrus gadus valstij?

 

– Biju pret šo nodokļu paketi, par kuru valdība uzskatīja, ka tā būs ekonomiku stabilizējoša. Biju pret, ka "Parex banku" pārņem nakts gaismā bez audita. Tā neviens nepērk kaķi maisā. Šī valdība un manas partijas neformālā spice ir lēmusi, ka Latvijas sabiedrībai tiek uzkrauts "Parex bankas" sindicētā kredīta smagums. Nevis pilsonim Karginam un pilsonim Krasovickim.

 

Izrādās, ka tas bija reketisks nosacījums no Starptautiskā valūtas fonda: pārņemiet un atdodiet sindicēto kredītu, citādi nedosim aizdevumu. Pusbēda tā būtu, ja es redzētu, ka valdībai ir programma, kā naudu efektīvāk atdot. Ja banka būtu ar uzviju pārdota, ja tautsaimniecībai tas dotu papildu resursus. Bet, ja izrādās, ka banka ir daudz dziļāka bedre, nekā tas nakts melnumā izskatījās? Un ja mums nav programmas, kā naudu efektīvi saražot? Man ir sajūta, ka parlaments vēl nav sapratis, kā nauda veidojas, ko budžetā sadalīt, ka tā ir aktīvās uzņēmējdarbības nauda no nodokļiem. Bet caur lielākiem nodokļiem tiek samazināta maksāšanas bāze. Tautsaimniecība ir orientēta uz iekšējo tirgu. Un ļoti maz ir tādu uzņēmumu kā mūsējais, kas eksportu uzbūvējuši no nulles bez valsts atbalsta. No kurienes tad ņemsies tā nauda? Parādu slogs būs vēl lielāks. Un kas ir tie aktīvi, ar ko valsts garantē SVF? Kas ir tā ķīla? Ja gadījumā nevarēsim atdot? Ar ko valsts maksās, ja nevarēsim atdot pretī? Ar Latvijas mežiem? Ar "Latvenergo"? Kas mums vēl ir valstī? Vai es kaut ko nesaprotu?

 

Vienlaikus atrašanās uzņēmējdarbībā un politikā, ja kāds to nesaprot, pēc būtības mazā valstī, kurā ir intelektuāls ierobežojums, tas ir papildu iesaukums, nevis kaut kāda priekšrocība. Pieļauju, ka šajā situācijā, kad esmu ārpus politikas, mana bezpartijiskā ekspertīze par šiem jautājumiem ir interesantāka, nekā viena mazākumu pārstāvoša cilvēka ekspertīze kādā partijā.

 

– Kā jūs būtu rīkojies, ja būtu premjers?

 

– Premjeram vajadzēja zināt no gada sākuma, ka budžetu nevarēs sabalansēt. Vajadzēja darīt to pašu, ko mēs. Janvārī krīzes seminārs ar valdību, vienalga, Rīgā, Dobelē vai citur. Ka mums ir plāns un ka dramatiski jāceļ produktivitāte un efektivitāte valsts pārvaldē, jāstimulē eksports, jārunā ar kredītinstitūcijām par maksimāli izdevīgākiem noteikumiem, ja būs vajadzīga nauda.

 

Tad būtu iespēja pieslēgt ne tikai finanšu ministra un Godmaņa ekspertus, kas nonākuši pie secinājuma, ka vajadzīga PVN un akcīzes nodokļa paaugstināšana, to neievedot sinhroni ar Lietuvu un Igauniju. Godmanis zina, ka eksportu nevar attīstīt divos mēnešos. Mums tam vajadzēja trīs gadus, kamēr tas sāka nest augļus.

 

Normāli Eiropas un Amerikas valdību mērķis tagad ir palīdzēt sabremzēties ekonomikai. Stabilizēt patēriņu, dot laiku uzņēmējiem pārstrukturēties. Bet pie mums patēriņš tiek noskrūvēts vienā dienā. Ja bezdarbs palielinās, ja privātā sektorā jau pērn tika samazinātas algas un tagad arī valsts sektorā, ko dod šie divi procenti samazinātā iedzīvotāju ienākumu nodokļa? Tas ir tikai mājiens ar karodziņu brīdī, kad jāliek stute durvīs. Ko nodokļu palielināšana dod eksportam? Tikai izmaksu pieaugumu. Loģistika būs dārgāka. Finanšu ministrijas speciālistiem bija jāzina, kāda ir Latvijas eksporta struktūra, atkarība no loģistikas, darbaspēka kvalifikācijas un izmaksām.

 

Saka, PVN neattiecas uz eksportu, bet tas attiecas uz mūsu cilvēkiem, kuri to ražo un kuriem mēs esam samazinājuši darba algu, lai izmaksas būtu mazākas. Tas PVN tūlīt uzkraujas uz viņiem. PVN siltumam, elektrībai, ūdenim, patēriņam, pārtikai. Tas viss nāk darba algas fondā. Kā tas var palīdzēt ārvalstu investoriem izvēlēties Latviju par pievilcīgu vietu?

 

Un Igaunija šajā brīdī izsper vistrakāko gājienu. Igauņi, nākot palīgā Latvijai, signalizē starptautiskajai sabiedrībai – ja kāds vispār Baltijas reģionā grib investēt, tad tas ir jādara Igaunijā. Un mēs esam gatavi pieņemt šo palīdzību. Lietuviešiem vēl vajadzētu pateikt, ka viņi vislabāk pārvaldītu mūsu SVF dotos resursus, jo viņiem ir labākas struktūras, tad tā aina būtu vēl pilnīgāka… To sauc par Baltijas solidaritāti… Tā vietā, lai Baltijas valstu valdības domātu par sinhronu nodokļu un savstarpēju palīdzēšanu.

 

Nauda nav piemineklis

 

– Vai nebija prātīgāk paplašināt lata koridoru līdz atļautajiem 15 procentiem, kā to dara zviedri, nedaudz devalvējot kronu? Tā viņi pasargā savu ekonomiku, apgrūtinot eksportspēju uz šo valsti, pasargā vietējos uzņēmējus. Nauda ir sociālo un ekonomisko procesu stabilizācijai, instruments, nauda nedrīkst būt pašmērķis vai piemineklis Repšem vai Rimšēvicam (Latvijas bankas vadītāji – N.D.) uz sagrautas un nekonkurētspējīgas Latvijas rūpniecības drupām. Kāpēc netiek piedāvāta sabiedrībai iespēja parēķināt, kas būtu labāk? Atbrīvojot šo koridoru, mēs gan nonāktu situācijā, ka tiktu apgrūtināts atdot kredītus eiro. Bet tad vismaz cilvēks nebūtu izmisumā, nezaudētu darba vietu, nebūtu brutāli pazemināta alga, būtu iespēja cīnīties, būtu kāds stabilizācijas spilvens iedots. Tas, ko vajag. Un tādējādi būtu uzlabota eksportspēja, un mēs varētu konkurēt.

 

Ir alternatīvi domājoši ekonomisti Latvijā, kuri netiek piesaistīti. Viņu balss ir jāsadzird. Mums visiem pašlaik ir jādomā līdzi, varbūt daļēji pat valdības vietā.

 

2009.gadā mēs piedzīvosim ļoti sarežģītus, iespējams, ļoti attīrošus procesus. Bet mēs nonāksim līdz saprātīgākai valsts pārvaldei. Mums būs jāatrod Latvijas valstij piemērotākais krīzes pārlaišanas un iziešanas no tās scenārijs, un tas attiecas uz visiem. Uz indivīdiem atsevišķi un uz sabiedrību kopumā.

 

Mans piedāvājums ir nekrist panikā, bet saprast katram, kā iesaistīties palīdzošos procesos. Jo valstij ir grūti laiki pienākuši. Bet vajadzēs pavisam citu solidaritātes iespēju, neatkarīgu ekspertīzi no ekonomistiem, juristiem, sabiedriskajām organizācijām, iespējams, mandāta došanu neatkarīgai neitrālai ekspertu grupai, kas varētu izstrādāt daudz labāku naudas atdošanas scenāriju, un, ja tas būtu labāks un drošāks plāns, kāpēc lai tad SVF nepamainītu nosacījumus.

 

Tagad jādomā ļoti augstās kategorijās. Nacionālās valsts dzīvotspējas un pastāvēšanas, attīstības spējas kategorijās. Šis ir brīdis, kad sev jāiestāsta, ka mēs esam absolūti varoši, strādāt spējīgi un griboši, ka tas nav par mums teikts tikai mierinājumam. Mums būs jāstrādā pāri spēkiem, ja gribam redzēt cieņas pilnu nacionālu valsti saviem bērniem, bērnubērniem.

 

Publicēts: 07.01.2008.

Autore: Nora Driķe

 
 
 
    Izdrukāt