home    site map    UPB AS PREZENTĀCIJA / 2017
   
   par mums      struktūra      jaunumi      produkti / projekti      sabiedriskie projekti      vakances      fotogalerija      kontakti  
 
    

LV

EN

RU

DE
 
 
 
AKTUALITĀŠU ŽURNĀLS PDF
  LEJUPLĀDĒT PĒDĒJO VERSIJU
  ARHĪVS
  PRODUKTU KATALOGI
 
 
HOLDINGA JAUNUMI
 
   
 
   
 
   
 
   
  VISI JAUNUMI
   
 
    Izdrukāt      Nosūtīt  
 
 

  

| 27. 02. 2015 | U. Pīlēns: "Nebūt par graudu starp dzirnakmeņiem"

Uldis Pīlēns neapšaubāmi ir Eiropas mēroga uzņēmējs, un viņa redzējums par sabiedriski politiskām norisēm "Latvijas Avīzes" lasītājiem arvien šķitis interesants, noderīgs. Pašlaik Pīlēna kungs nomainīnis operatīvā biznesa vadību UPB holdingā pret uzņēmuma padomes priekšsēdētāja amatu, lai intensīvāk nodarbotos ar UPB tālākas attīstības stratēģiju, kā viņš pats saka: "būšu spēlējošais treneris". Ko "treneris" Pīlēns iesaka mainīt Latvijas norisēs, kā skatās uz notiekošo aiz robežām - sarunā ar Voldemāru Krustiņu un Egilu Līcīti.

 

- Krievija pēc sankciju uzlikšanas paliekot vājāka. Tā daži saka, bet vai tā tiešām ir?


 - Es nedomāju, ka var likt vienlīdzības zīmi starp rubļa kritumu un Krievijas palikšanu vājākai. Jo būtiski mainās psiholoģiskais klimats Krievijā, tajā skaitā sankciju dēļ. Putins izmanto alibi, ka nevis nesaimnieciskums, nesakārtotā ekonomiskā telpa un korupcija ir Krievijas iekšējo problēmu sakne, bet gan Rietumu vēršanās pret Krieviju no visām pusēm. Tas, ka rubļa vērtība krīt, neietekmē lielu reģionos dzīvojošo sabiedrības daļu ar zemākiem ienākumiem, jo viņu nelielais patēriņa grozs nav atkarīgs no dārgiem importiem un to cenu pieaugumiem. Taču augstā mobilizācija uz impērisko domāšanu, ko propagandē Krievijas vadošie TV kanāli, kā arī Putina atbalsts sabiedrībā dara mūs ļoti, ļoti uzmanīgus. Turklāt Rietumeiropas eksperti prognozē, ka Krievijas kopprodukts pat pēc visām nepatikšanām nekritīs zemāk kā par kādiem četrarpus procentiem. Mēs krīzē zaudējām pat 20 procentus, un tad sākās sāpju robeža, cilvēki bija spiesti aizbraukt. Krievija nosvārstīsies, bet ielās tamdēļ neviens strauji neies. Diezin vai saruks Putina atbalstītāju loks, ja pasliktināsies ekonomiskā si-tuācija un jostas vajadzēs savilkt ciešāk. Putina realizētā iekšpolitika var Krievijas saimniecisko modeli padarīt krietni autoritārāku, tajā skaitā izmantojot piespiedu uzņēmumu nacionalizācijas paņēmienus.


- Kamdēļ tiek veidots mums bīstamais impēriskās domāšanas noskaņojums? Tam taču kaut kādā veidā jāizlaužas?

 

- Putins kā personība nekad nav zaudējis KGB virsniekā iepotēto impēriskās domāšanas ideoloģiju, tālākā Krievijas kā PSRS lomas pārņēmējas pasaules "miera" uzturēšanā. Lasīju vācu laikrakstā "Die Welt" analītisku rakstu par Putina psiholoģisko portretu. Viņš iedzīvinot Krievijas ambīcijas un kompleksus, kuru pamatā ir PSRS sabrukšana, kad ar Krievijas lomu pietiekami nerēķinājās. Savukārt no Kremļa nesen klusi pieņemtās jaunās militārās doktrīnas pazudusi tēze par sadarbību ar NATO un - kas mums nevēlamākais - ka vajadzīga buferzona ap Krieviju, lai NATO nepietuvojas robežām. Ukraina ir pirmais izmēģinājums radīt buferzonu, kurā ir valstis ar Maskavai saprotamām un pakļāvīgām valdībām. Tas ir vienots komplekts - mazvērtības kompleksa nomešana, revanšisms, lielkrievu domāšana, - kas tiek maskēts zem Krievijas miera un vērtību nesējas tēla. Paralēli skan teksti, ka ir pienācis laiks atteikties no ASV pasaules varas monopolietekmes, Krievijai arī jāpiedaloties pasaules kārtības noteikšanā ar ASV līdzvērtīgiem noteikumiem. Tas skan pietiekami agresīvi un dara mūs uzmanīgus. Tādēļ uzreiz necelsim paniku, bet ņemsim vērā, ka vienīgā atbilde uz šo ir savas valsts nostiprināšana Eiropas Savienības un NATO sastāvā.Ukraina ir pirmais izmēģinājums radīt buferzonu, kurā ir valstis ar Maskavai saprotamām un pakļāvīgām valdībām.

 

- Vai mūsu sabiedrība saņem pareizās situācijas diagnozes? Vai valstsvīru izpratne par apkārt notiekošo ir adekvāta?


- Publiskajā telpā izpratnes plašumu, problēmas kompleksitātes izpratni un dziļumu maz redz. Prioritāšu uzstādījumā kā ES prezidējošai valstij mums ir Austrumu partnerība. Man šī laika prioritāte būtu Latvijas, arī citu Austrumeiropas dalībvalstu straujāka integrācija ES un NATO struktūrās. Ja kaimiņos notiek būtiskas ekonomiskās, politiskās konstrukcijas maiņas, mums kā robežvalstij arī ātrāk jāreaģē un jāpārkārto savas prioritātes. Protams, kāpēc kaut ko nepārdot arī Centrālāzijā, bet tā nav bāzes ekonomika. Jāapzinās, kurai ekonomikai mēs piederam. Nevaram spēlēt graudu lomu starp diviem dzirnakmeņiem, divām sistēmām - pat ja dzirnakmeņi kustas vienā virzienā, tikai viens ātrāk, otrs lēnāk, - mēs tiksim samalti. Latvijai ir tikai trīs iespējas. Bijām vienā sistēmā, no kuras izstājāmies. Otrs variants - būt par graudiem starp diviem dzirnakmeņiem. Un trešais, uz kuru es vedinu, - būt absolūti integrētiem jaunajā ģeopolitiskās domāšanas telpā - struktūrā, ko sauc par Eiropas Savienību un NATO. Integrētiem kā atbildīgiem šīs sabiedrības locekļiem, integrētiem darba dalīšanā, pieredzes pārņemšanā un likumdošanā. Pats galvenais - emocionāli un intelektuāli mums jābūt Rietumu kultūras sastāvdaļai.

 

- Vienpadsmitajā gadā savienībā - vai tad mēs par maz emocionāli, intelektuāli piederam Eiropai?


- Domāju, ka jā. Sāksim ar uzņēmējiem. Paanalizējot uzņēmējdarbības vidi, mana iekšējā sajūta, kas gan vairāk balstās uz psiholoģiskiem vērojumiem, nevis socioloģiskām aptaujām, saka tā - tas ir Latvijas uzņēmēju mazākums, kas spēj iekļauties Rietumu saimnieciskajā telpā. Eksporta skaitļi it kā pārsvarā būtu tajā virzienā, bet liela eksporta daļa ir uz kaimiņiem Igaunijā, Lietuvā, un tas ir mums līdzīgs uzņēmējdarbības mentālais līmenis. Nišas produkti, protams, nokļūst Skandināvijā un citur, bet es runāju par daudz augstākas, sarežģītākas pakāpes tautsaimniecību, kas Latvijai nodrošinātu dziļāku integrēties spēju Eiropas Savienībā. Tas būtu arī lielāks drošības faktors ar iekļaušanos augstāk organizētā ekonomikā. Tad mēs esam sastāvdaļa kaut kam tādam, ko vērts aizsargāt. Tālāk - cik politiķu spējīgi integrēties Rietumu politiskajā vidē? Izņemot vienu otru pārpratumu, lielākoties Eiroparlamenta deputāti, kurus izvēlējām, Briselē ir profesionāļi un labi. Taču mūsu ministri, prezidenta institūcija un Saeima - cik ātri, cik lielā mērā tie spēj pārliecināt par Latvijas valstiskajām vajadzībām kolēģus Briselē, kā arī citās Eiropas valstu galvaspilsētās? Tā darbakārtība, kas šobrīd ir Merkeles vai Olanda programmā, man liekas diezgan atšķirīga no Latvijas - ES prezidējošās valsts - liktās darbakārtības. Lielās problēmas Ukrainā patlaban risina pat ne Junkers vai Mogerīni, bet nacionālo valstu augstākie līderi. ES, protams, ir un var būt lietderīgs instruments, ja to atbrīvo no liekām, dekoratīvām funkcijām. Neesam pārvarējuši to līmeni ES, kur nacionālo valstu interešu dominantes vietā būtu kolektīvā atbildība par ES kā sistēmu. Un šādā modelī, protams, mazām valstīm ir mazāka ietekme uz kopējiem procesiem.


- ... jo mums ir maza paja?


- Arī tas, bet es pirmkārt uzsveru - zems integrācijas līmenis ES struktūrās. Junkers arī nāk no mazās Luksemburgas, taču viņa svars ES iekšienē ir ļoti iespaidīgs. Ar interesi vēroju grieķu premjera un finanšu ministra uzvedību. Jā, šantažējošu. Un ES ar pierēm sasitas kopā - konservatīvas, taupīgas ekonomikas politika ar pretēju, galēji kreisu spārnu, kas Atēnās nāca pie varas tikai tāpēc, ka spiediens uz Grieķiju bija tik liels, ka daudziem nelikās panesams, iespējams, tas satricināja nācijas pašapziņu. Ja mums liekas, ka ES ir ideāla konstrukcija un mēs esam ideāli, tad tas ir ļoti kļūdaini. Un tad neredzam, kas notiek daudz dziļāk. Dziļāk, ko vienmēr uzsveru, reģionālās politikas neesamība, vismaz atbilstoši laika prasībām, ne reformēta izglītība un nesakārtotība citās nozarēs. Jebkurā krīzē jārēķinās, ka arvien vairāk pilnvaru tiek nodots centrālai varai. Un tagad nāk krīze saistībā ar Krieviju. Nav domājams, ka vienā pusē attīstās arvien autoritārāks režīms ar impēriskām ambīcijām, kurā šaurā lokā spēj nolemt sākt vai nesākt karot, bet ES tikmēr nemainās laikiem līdzi, nekļūst monolītāka un ātrāka lēmumu pieņemšanā. Tas nozīmē, ka ir pienākuši vēsturiskie laiki, kad jāmainās arī demokrātiskām struktūrām. Manuprāt, ES jākļūst daudz askētiskākai savā uzbūvē, atbildīgākai, un nav pieļaujams, ka tā ir nacionālo valstu savstarpējās apspēles mehānisms, kur lielie dabū cauri intereses, mazais neko īpaši nespēj ietekmēt. Es labprāt redzētu, ka bez ārlietu ministra arī citi mūsu līderi būtu daudz vairāk Eiropā un ka viņi tur būtu cīņasspējīgi. Integrācija pēc iespējas dziļāk Eiropā ir modernas nacionālās valsts izdzīvošanas karkass, jo tādējādi spēsim mums svarīgās nacionālās vērtības kopt un uzturēt - caur ekonomiskās labklājības un reģionālās attīstības prizmu. Un NATO nostiprināšanās šai teritorijā tikai piešķir drošumu konstrukcijai. Mums jābūt atbildīgākiem arī par investoru piesaisti Latvijā, tajā skaitā nekustamā īpašumā sektorā. Investoru kvalitāte ir viens no smalkā Eirointegrācijas mehānisma nozīmīgiem punktiem.


- Jūs mājat par uzturēšanās atļauju izsniegšanas kārtību nekustamā īpašuma pircējiem?


- Tas, kā tas ir noticis ar uzturēšanās atļaujām, ir pārāk primitīva politika. Tā sauktie investori no bijušās PSRS teritorijas, galvenokārt no Krievijas, ļoti konkrētās vietās, kā Rīga un Jūrmala, kur jau tā integrācija ir tēma Nr. 1, rada papildu spriedzi. Savukārt ir vietas, kur papildu investīcijas no kosmopolītisma koncentrācijas viedokļa ir pieļaujamas. Šveicieši to regulē - vienus kantonus, kur integrācijas slieksnis jau pārsniegts, aizver iebraucējiem ciet, turpretī citos atļauj pirkt īpašumus. Man nav iebildumu pret krievu investoriem, bet proporciju ar Rietumu kapitālu es gan labprāt redzētu līdzvērtīgāku. Tad attīstāmies uz lielākas ekonomiskas bāzes, bet nepazaudējot orientāciju ģeopolitiskajā telpā. Starp investoriem ir atšķirības. No vieniem varam pārņemt tehnisko un menedžmenta kompetenci, mācīties likumdošanu - teiksim, no skandināviem, un tā ir telpa, kurā jāintegrējas. Ir arī citi investori - primitīvāka menedžmenta ieviesēji. Tas parādās vēlāk darba ņēmēja attieksmē, atbildot uz investora izpratnes līmeni par viņa uzņēmējdarbības filozofiju, attieksmi pret vietējo varu un likumiem. Investīcijas ir ārkārtīgi vajadzīgas, bet Latvijai jādod signāls, kādas tās vēlamies. Parlamentam, kas vēlēs prezidentu, ir iespēja atbildīgi piestrādāt Latvijas autoritātes celšanai, it īpaši Rietumu pasaulē.

 

- Jūs arvien uzskaitāt nepieciešamos spēku pielikšanas punktus - novērst atpalicību izglītības reformās, veidot saprātīgu reģionālo politiku, un it kā tas uzsvērts arī valdošo partiju programmās. Bet vezums nekust no vietas. Kāpēc?

 

- Nav jānāk ar politiskām deklarācijām, bet ar situācijas analīzi, kam tālāk sekotu pakāpeniski risinājumi. Parādās dramatiski skaitļi par cilvēku aizplūšanu no reģioniem, arī no pilsētām, kurās ļoti daudz investē pilsētas attīstībā. Tas nozīmē, ka neattīstīta infrastruktūra nav vienīgais rādītājs, kamdēļ cilvēki dodas prom. Ja aizplūst dakteri, inženieri, skolotāji - viņi ir kodols, konkrētās vietas un valsts pamatkonstrukcijas cilvēki. Ja ir tāda tendence, acīmredzot jānodrošina tieša un precīza valsts intervences politika, investīcijas potenciālos un arī bijušajos impulsu centros, intelektuālās un uz augstāku pievienoto vērtību orientētās darba vietās. Ja cilvēki aizplūst kā smiltis caur pirkstiem, valstij jāliek pretī atbalsta programmas, kas to bremzētu. Ilgstoši pastāvot krasām darba algu atšķirībām ar Rietumiem, kvalificētais darbaspēks turpinās pamest Latviju. Tā ir ārkārtīga nopietna darbošanās, izdomāt, kādā veidā varam radīt darba vietas un produktus, kas nodrošinātu augstāku, ne tikai minimālās algas "labklājības" līmeni. Visi šie ir lieli uzdevumi, kas prasīt prasa pēc valsts augstāko amatpersonu vizionāras komunikācijas ar sabiedrību.


- Pīlēna kungs, esam tieši Valsts prezidenta vēlēšanu priekšvakarā! Kurš tad spētu pildīt lielos uzdevumus?


- Visvairāk būtu žēl, ja prezidents nāktu pēdējā brīža pasākumā, izvēlēts partiju starpkuluāru sarunās. Ka tamdēļ atkal dalītu ietekmes tirgus. Ārējā, starptautiskā situācija pieprasa noteiktu īpašību kopumu tam, kurš kļūs par Latvijas prezidentu. Tālredzību, spēju tieši un pārliecinoši uzrunāt Rietumu partnerus, diplomātiski, bet ar pašcieņu runāt ar Austrumu puses kaimiņiem. Tā ir līdera spēja mobilizēt sabiedrību. Caur šo prizmu partijām, manuprāt, jāskatās.

 

- Cilvēki gaida praktiskus iznākumus, pārmaiņas. Citi saka - labāk, lai paliek, kā ir. Sakiet, vai vide ir gatava un vēlas kaut ko mainīt? Valdība priecājas, ka 100 dienās labi izskatījusies. Neviens nevienam nav traucējis. Bērziņa kungu var pārvēlēt un var vietā dabūt citu, bet kas tad mainīsies, ja valdība paliks tā pati?


- Diezgan bieži esmu Vācijā. Redzu tās pārmaiņas vācu sabiedrībā un mediju telpā, to Vācijas autoritātes pieaugumu, kas nāca līdz ar prezidenta Gauka ievēlēšanu. Tas notika pirms dažiem gadiem, un Vācijas prezidenta pilnvaras ir līdzīgas kā mums. Taču Gauka, bijušā mācītāja, kā autoritātes izvēle cēlusi akcijas vispirms jau prezidenta postenim. Saspēlē Gauks-Merkele cēlusies Vācijas starptautiskā autoritāte. Pilsoniskā sabiedrība ir mobilizēta augstākam starptautisko tēmu slieksnim, un veidojas moderna nācija ar citas perspektīvas izjūtu. Tur nebūt ne viss ir ideāli, bet es redzu, ka pareizā cilvēka izvēle nozīmīgā, lai arī respektablā amatā, nācijai dod citu stāju. Ja mēs pūtīsim vien, ka "neko nevar mainīt", tad nesagaidīsim, ka Latvija tiks starptautiski ievērota. Negaidīsim, ka sekos sekmīgi pārkārtojumi ekonomikā, izglītībā, reģionu politikā. Parlamentam, kas vēlēs prezidentu, ir iespēja atbildīgi piestrādāt Latvijas autoritātes celšanai, it īpaši Rietumu pasaulē. Tas mums vajadzīgs kā vitamīni, jo esam dinamiskā procesā. Katra valsts, ievēlot uz četriem pieciem gadiem savus priekšstāvjus, mainās ietekmes izvietojumā. Kāpina ietekmi, ja šie priekšstāvji ir ar autoritāti - neatkarīgi no ģeogrāfiskā lieluma un iepriekšējās pozīcijas. Vai otrādi - ietekme krītas, ja līderi nav spilgtas personības.


- Sauksim vārdā - kurš varētu Latviju spārnot? Kura ir harismātiskākā persona?


- Spēja motivēt, iedvesmot sabiedrību, arī politiķus - ir svarīgi prezidentam. Tas svarīgi arī sabiedrībai. Ja šīs izvēles būtu vienkāršas, es jums nosauktu kandidātus A un B, piemetot C rezervistos.


- Cik mēs zinām Latvijas prezidentus iedvesmotājus? Līdz 1940. gadam viens bija, bet viņu jau nedrīkst pat saukt vārdā?


- Jā, bet tā tomēr bija nācijas iedvesmošana.


- Jūs aicinājuši premjera amatā vēl Tautas partijas laikos, bet vienmēr devāt priekšroku uzņēmuma vadībai. Tagad bizness nostādīts, iet kā pulkstenis - ja jums tagad piedāvātu vadīt valdību?


- Varas amatos izvirza partijas. Citas alternatīvas nemēdz būt. Es aicinu uz Eiropā integrētu domāšanu ne jau pirmās personas vien. Šādi jāfokusējas arī uzņēmējiem un visiem pārējiem. Savukārt par Ministru prezidentu jākļūst vēlēšanās uzvarējušās partijas līderim. Elementāri! Nav taču jēgas veidot partiju sistēmu, rīkot vēlēšanas, gūt uzticību un tad iet un, no malas meklēt kādu kadru premjera amatam! Ja tā tomēr notiek, tad nefunkcionē partiju sistēma. Vēlēšanās parāda programmu, tās realizētājus, un Saeimā iebalsotajiem jāķeras pie varas un plānu īstenošanas.

 

- Prezidents Bērziņš bez mitas sauc partijas stiprināties, iesakņoties, iesniedz Saeimā projektus par premjera lomas kāpināšanu izpildvarā, bet politiķi nereaģē.


- Vai nav tā, ka vispirms vajadzīgi vizionāri uzstādījumi, piemēram, lai katram skaidrs, kāpēc vajadzīgs nostiprināt varu premjera rokās?


- Vai prezidentam pēc ievēlēšanas nevajadzētu noturēt runu "Ko mēs visi kopā darīsim"? Kārlis Ulmanis pēc 15. maija rudens pusē pavēstīja Daugavpilī - jums būs izglītība, kultūra, bet to gan ņemiet vērā, ka visiem jāstrādā priekš Latvijas! Šodien slepeni un ne tik slepeni pētījumi rāda, ka daļa krievvalodīgo būtu Latviju gatavi pievienot Krievijai! Par to būtu jārunā tiešā runā, nevis fantazējot par zaļiem šurpu nākošiem cilvēciņiem, - aptauja rāda, ka viņi jau ir iekšā ka mudž! Ja tā nav - pasakiet, ka pētījums nav pareizs.

 

- Mums ir Latgalē uzņēmumi, kuros darbinieku vairākums ir krieviski runājoši. Regulāri turp braucu un nevaru apstiprināt Latvijai nelojālu noskaņojumu Latgalē. Iespējams, daudz kas atkarīgs no cilvēka pašcieņas, ko, ceru, mūsu uzņēmumā cenšas nodrošināt. Ukrainā - pirms viss gāja vaļā - pieļāva daudz kļūdu, tajā skaitā to, ka sabiedrību nebūvēja uz solidaritātes principiem. Arī pie mums stipri vairāk jādomā par solidārām attiecībām starp sociālajām grupām, jo tas sabiedrībā rada valsti stabilizējošu attieksmi.

 

- No kura lai sagaidām darbošanos vienlīdzības, integrācijas labā? Integrācija tagad gan skaitās novecojis jēdziens, un tā no visām pusēm stipri kritizēta, bet valsts iekšējā drošība - vai pirmkārt nebūtu turama iekšlietu ministra rokās?


- Tas, kura rokās ir instrumenti, nav tik svarīgi kā tas, lai dabūtu sabiedrības izpratni un noskaņojumu par šo procesu pozitīvu virzību. Un tas būtu jādara valsts augstākajām personām. Būtiski, lai izskanētu sabiedrības viedokļu līderu domas. No baznīcas vadības, no kultūras cilvēku, arī no uzņēmēju puses. Savas valsts drošībā pozīciju ļoti precīzi pauda Lukašenko, kurš pateica, ka Baltkrievija nav "krievu pasaule". Būtu jāsaka viņam paldies par reālo vērtējumu un stāju.

 

 

Egils Līcītis

Avots: Latvijas Avīze

 
 
 
 
         Atpakaļ
 
 
 
       UPB © 2007 Copyrights | Kontakti
Site design and programming by | CIMO |