home    site map    UPB AS PREZENTĀCIJA / 2017
   
   par mums      struktūra      jaunumi      produkti / projekti      sabiedriskie projekti      vakances      fotogalerija      kontakti  
 
    

LV

EN

RU

DE
 
 
 
AKTUALITĀŠU ŽURNĀLS PDF
  LEJUPLĀDĒT PĒDĒJO VERSIJU
  ARHĪVS
  PRODUKTU KATALOGI
 
 
HOLDINGA JAUNUMI
 
   
 
   
 
   
 
   
  VISI JAUNUMI
   
 
    Izdrukāt      Nosūtīt  
 
 

  

| 20. 01. 2015 | Intervija ar Uldi Pīlēnu: valstij jāzina, pie kuras ekonomikas tā pieder!

"Latvijas ekonomika ir aizkavējusies pārejas laikā starp postsovjetisko orientāciju un jauno ģeopolitiskās piederības situāciju"

 

To intervijā DB saka UPB holdinga lielākais akcionārs Uldis Pīlēns, kurš allaž raksturots kā pragmatisks stratēģis ar spēju turēt roku uz pulsa plaši sazarotā holdinga visos līmeņos un jomās - no mākslas un vīna kultūras līdz jaunākajiem zinātnes sasniegumiem enerģētikā. Šobrīd, šķiet, ir pienācis brīdis, kad uzņēmums strādā pats kā labs pulkstenis, bet tā izveidotājs lūkojas pēc plašākiem apvāršņiem un mēģina izskaitļot Latvijas virzību ģeopolitiskajā telpā.

 

UPB konsolidētais apgrozījums sasniedzis augstāko punktu visā uzņēmuma vēsturē. Kas ir izaugsmes pamatā?

 

Par to man ir liels prieks, īpaši tāpēc, ka, salīdzinot ar iepriekšējo augstāko punktu – 2008.gadā, mēs esam citā, daudz augstākā attīstības fāzē gan no konkurētspējas viedokļa, gan starptautiskās integrācijas spējas. Savlaicīgi un intuitīvi izjūtot būvniecības krīzes tuvošanos, mēs pārorientējāmies uz ārējiem tirgiem un daudz sarežģītākiem produktiem, uzturot, mūsuprāt, veselīgu apgrozījuma proporciju – 60% ārpusē, 40% iekšējā tirgū. Tagad mēs piederam pie to Latvijas uzņēmumu grupas, kas atraduši gan noieta tirgus, gan savas kompetences celšanas un konkurētspējas palielināšanu tur, kur mums visiem īstenībā jābūt – Eiropas Savienības un NATO valstu ekonomiskajā telpā. Mūsu pamata filozofija  ir būt maksimāli dziļi integrētiem starptautiskās darba dalīšanas procesā Eiropā ne tikai būvniecības sektorā, bet enerģētikā, mašīnbūvē, kā arī vadot sarežģītus projektus ārvalstīs. Paralēli jāgatavojas iziešanai trešo valstu tirgos, tai skaitā austrumu kaimiņvalstīs un jāmēģina saprast, kas varētu notikt Āfrikā, Ķīnā nākamo četru, piecu gadu laikā.

 

 

Kā saprast «starptautiskā darba dalīšana»? Kas to dala un kā tajā iekļūt?

 

Neviens, protams, nedala. Bet – tad, kad izdodas kādā tirgū nostiprināties, kā mūsu gadījumā – Zviedrijā vai Vācijā, tad mēs kļūstam par šā tirgus neatņemamu sastāvdaļu. Tas nozīmē, ka tirgus dalībnieki rēķinās ar mums, iesaista cenu aptaujās, sūta uzaicinājumu piedalīties iepirkumos un tamlīdzīgi.

 

 

Tas nozīmē iegūt atspēriena punktu, pamatu zem kājām?

 

Jā. Fakts, ka būvniecības objekti, kuros piedalāmies, kļūst arvien sarežģītāki un lielāki, bet enerģētikas projekti- ar jaunākiem tehnoloģiskiem un efektivitātes standartiem, signalizē par to, ka esam spējuši veiksmīgi integrēties šajā vidē. Ja to spēj viens vai vairāki uzņēmumi atsevišķi, tad tai vajadzētu būt valsts politikai, kas veicinātu kopējo integrēšanos Eiropā, turklāt ne tikai atsevišķu nozares uzņēmumu veidā, bet kā valsts apzināti virzīta politika –pārtikas, mežsaimniecības , elektronikas, būvniecības, būvmateriālu ražošanā – visās industrijās, kas mums ir šobrīd.  Manuprāt, kopumā Latvijas ekonomika ir  pārāk aizkavējusies pārejas laikā  starp bijušo postsovjetisko orientāciju un jauno ģeopolitiskās piederības situāciju. Bez valsts tiešas vēlmes veidot šādu Eiropā integrētas ekonomikas modeli, tikai atsevišķi uzņēmumi vien nespēs nodrošināt ne pietiekami strauju pārorientācijas tempu, ne pietiekami plašu uzņēmējdarbības vides pielāgošanos pastāvošajiem spēles nosacījumiem šajā vidē.

 

 

Kāds valsts atbalsts būtu vajadzīgs?

 

Nevis atbalsts vajadzīgs uzņēmumiem, bet valstij pašai ir jāspēj definēt politika dziļākai integritātei Eiropas ekonomikā.

 

 

Runa ir par valsts vīziju, definētu politiku?

 

Tieši tā. Mēs nedrīkstam nevienā līmenī – ne Valsts prezidenta, ne Ministru prezidenta, ne Saeimas kā likumdevēja ,ne arī pašvaldību un uzņēmēju līmenī dot dezintegrācijas signālus Eiropas telpai.

 

 

Situāciju varbūt var salīdzināt ar cilvēku, kurš lepojas ar padomju laikā iegūto izglītību un neko nedara, lai to papildinātu ar mūsdienīgām zināšanām?

 

Citēsim klasiķi – pastāvēs, kas pārmainīsies. Diemžēl mēs esam nedaudz aizkavējušies ar šo mainīšanos. Joprojām esam iestrēguši deklarēšanas fāzē, bet ne reālās ekonomikas lielākas integrācijas fāzē. Otra lieta, kas pietrūkst, kur nav līdz galam izkopta vīzija – valsts nedomā klasterveidīgi, neattīsta sarežģītāko nozares uzņēmumu sadarbību, lai veidotu augstākas pievienotās vērtības ekonomikas modeli ar sarežģītākiem produktiem un pakalpojumiem.  Neaizmirsīsim, ka atsevišķi mūsu uzņēmējdarbības vides spoži panākumi starptautiskajā telpā ir tikai brīnišķīgi uzplaiksnījumi, bet ne kopējās ekonomiskā modeļa konkurētspējas raksturojums.

 

 

Kādas ir Eiropas tirgus priekšrocības?

 

Tas ir ievērojami stabilāks. Šā tirgus dinamika – kritumi vai cēlumi – ir tikai pusotra līdz divu procentu līmenī. Tāpēc ir tik svarīgi tur būt – te nav sagaidāms tādas plosošas parādības, kādas redzam Krievijā, kaut vai ar rubļa milzīgo svārstību amplitūdu, ar ekonomikas pārorientāciju uz autoritārisma ietekmētu tirgu. Eiropas tirgus ir salīdzinoši drošs, taču jārēķinās, ka tas prasa papildus intelektuālu piepūli, jo mēs joprojām šajā tirgū mācāmies – gan mentālās spēles nosacījumus, gan likumdošanas nianses. Mācāmies to, kā katra valsts sargā savu tirgu, kā valstis ārkārtīgi precīzi novērtē investoru reputāciju, kvalitāti. Nav jau tik vienkārši, kā mēs Latvijā esam iedomājušies – nepietiek vienkārši piesaistīt investīcijas, ir jādomā par šo investīciju kvalitāti, par privāto investoru reputāciju, jo tieši tas veido reālās nākotnes ekonomikas kontaktu bāzi, mentālās tradīcijas telpu. Protams, vēlami ir arī investori no Kazahstānas, Krievijas, Baltkrievijas un Ukrainas, taču būtiska ir proporcija. Ja mēs gribam būt šajā, mentāli mums ievērojami tuvākajā rietumu telpā, tad tas ir jādefinē skaidri. Un tie ir tie integrācijas vai dezintegrācijas signāli.

 

 

Tomēr jaunās ekonomikas aizstāvji norāda uz Eiropas pārlieko atkarību no finanšu diktāta. Vai tas nevar destabilizēt situāciju?

 

Pasaule vispār ir atkarīga no finanšu diktāta. Taču viena lieta ir kapitāla aizplūde no Krievijas zināmu iemeslu dēļ, bet otra – ekonomiskās un politiskās stabilitātes telpa. Kāpēc Skandināvijas ekonomikas modelis, neskatoties uz relatīvi augsto nodokļu slogu un sarežģītiem spēles nosacījumiem, vai arī Vācijas vai Šveices modeļi, investorus piesaista daudz intensīvāk nekā, savukārt, citu Eiropas valstu ekonomikas modeļi?  Protams, visi ir atkarīgi no finanšu investoru vīzijām, no viņu aprēķiniem un pat emocionālā stāvokļa. Ar to vienkārši ir jārēķinās. Un faktiski tas ir arī tas, ko prasām kopumā no valsts – mēs nevaram mainīt spēles nosacījumus, bet varam signalizēt šai finanšu videi par mūsu gatavību mainīties atbilstoši tiem spēles nosacījumiem, kuri šobrīd pasaulē ir dienaskārtībā, saglabājot savas valsts pašcieņu.

 

 

Joprojām sāpīga tēma Latvijā ir darbaspēka aizplūšana. Vai to iespējams apturēt?

 

Ir nepieciešams, lai politiķi daudz ātrāk un intensīvāk runā ar to valstu vadītājiem, uz kuriem aizplūst mūsu darbaspēks. Es labprāt redzētu gan Valsts prezidentu, gan Ministru prezidenti runājam ar Deividu Kameronu, Angeli Merkeli un citiem Eiropas politikas virzītājiem par to. Jo Vācija grib integrēt līdz vienam miljonam iebraucēju ik gadu, un vislabāk, protams, integrējas iebraucēji no Baltijas valstīm un Polijas. To ir pierādījuši Vācijā nopietni veikti pētījumi. Ja savlaicīgi nerunās ar šo valstu vadītājiem par kontrolētu  migrācijas, izglītības, investīciju politiku, tad varam nonākt ļoti nepatīkamā situācijā, kad vairs nevaram kontrolēt darbaspēka aizplūšanu. Mēs zinām valstis, uz kurām aizplūst mūsu cilvēki un tas ir liels tuvākās nākotnes izaicinājums visai valsts ekonomikas konstrukcijai, bet es to neredzu mūsu ekonomisko prioritāšu sarakstā. Tā ir ļoti nopietna diskusijas tēma, bet es pat neredzu politisko gatavību diskutēt par to! Atļaujot aizplūst no reālās ekonomikas kvalificētam darbaspēkam, mēs to novietojam uz zemāka attīstības līmeņa, kas mums savukārt aizver durvis dziļākai un līdzvērtīgākai integrācijai Eiropā. Mēs paliekam tā sauktajā pelēkajā telpā, kas galu galā ir arī mūsu drošības jautājums. Valsts pastāvēšanai ir ārkārtīgi svarīga kvalificēta darbaspēka noturēšana visā tās teritorijā, tai skaitā reģionos.

 

 

Atgriežoties pie UPB – jau vairākus gadus saglabājat eksporta un vietējā tirgus proporciju 60:40. Ja eksportā strādāt izdevīgāk, kāpēc turēt tik lielu vietējā tirgus daļu?

 

Mēs esam Latvijas uzņēmums, un absolūti lielākais mūsu darbinieku skaits ir Latvijas pilsoņi, Latvijā dzīvojoši. Un mēs saprotam savu sociālo atbildību – cilvēkam ilgstoši būt prom no mājām, no ģimenes, būt lidostu «inventāram» vai Skandināvijas būvlaukumu sastāvdaļai, Vācijas autobāņu pastāvīgam dalībniekam tomēr ir papildu stress, psiholoģiska slodze. Tāpēc šī proporcija. Iespējami lielāku daļu no ārvalstīs realizētā saražot šeit, Latvijā, – tā ir mūsu filozofija, mūsu koncepts un arī mūsu piederības signāls. Mums ir aptuveni 300 komandējumos rotējoši darbinieki, kuri holdinga ietvaros nodrošina darbu tūkstots darbiniekiem Latvijā.

 

 

Vietējā tirgū bieži kā problēmu min zemākās cenas principu iepirkumos. Kas ir noteicošais ārvalstu iepirkumos?

 

Es negribētu apgalvot, ka zemākās cenas princips nepastāv citur valsts un pašvaldību iepirkumos. Taču ir daudz detalizētākas tehniskās specifikācijas, netiek salīdzināti bumbieri ar āboliem, jo pasūtītāja pusē daudz piesaistītu ekspertu ar ļoti augstu kompetences līmeni, kuri novērtē arī pretendentu reputāciju un kvalifikāciju. Tāpēc vaina nav lētākā iepirkuma principā, bieži vien tas ir pasūtītāja kompetences un iepirkumu dokumentācijas kvalitātes jautājums.

 

 

Ārvalstu tirgos esat tikai apakšuzņēmēji vai arī ģenerāluzņēmēji?

 

Mēs strādājam tikai kā apakšuzņēmēji vairāku iemeslu dēļ. Viens ir tas, ka mūsu klients parasti ir ģenerāluzņēmējs.  Otrs iemesls – ģenerāluzņēmējam ir ievērojami plašāka atbildība par objektu uz laika ass. Tas nozīmē augstāku servisa organizāciju līdzdalību šajos tirgos. Lai gan UPB ir relatīvi liels uzņēmums Latvijā, tas joprojām ir vidēja lieluma uzņēmums Eiropā. Šis nākamais, daudz platākais solis tirgū, ir iespējams, bet tas ir uzbūvējams desmit, piecpadsmit gadu laikā, panākot ievērojami plašāku klātesamību šajos tirgos. Taču šobrīd tā nav uzņēmuma filozofija, tas nav taktisko jautājumu dienaskārtībā. Svarīgāk ir ar šādu konceptu būt klāt trešajos tirgos – ar mūsu inženieriem, ar izstrādājumiem un arī ar projekta vadības grupu, kas ieguvusi kompetenci Šveicē un Vācijā, un šī pieredze ļauj mums pārorientēties arī uz tirgiem ārpus Eiropas Savienības. 

 

 

Vai varat atklāt, kuri tirgi ir finansiāli izdevīgāki un kuros esat kādu citu iemeslu dēļ?

 

Tas ir tāpat kā dabā – no sākuma ir sēkla, tad augs, tad vārpa. Katru tirgu mēs vērtējam atbilstoši attīstības stadijai. Zviedriju jau varētu saukt par mūsu mājas tirgus, jo tur mentālā vide mūs ir akceptējusi kā sava tirgus elementu. Neviens nemēģina radīt papildu ražošanas jaudas, lai izspiestu tādus kā mūs ārā no tirgus. Tad ir tirgi, kuros esam iekarošanas stadijā – Lielbritānija, piemēram, kur esam pirmo gadu ar UPB Ltd. Sākuma stadija ir būtiski atšķirīga no tirgiem, kur jūtamies stabili. Ja Zviedrijā jau domājam par kādu ražotņu iegādi, kas mums ļautu paplašināties, tad Lielbritānijā mēs tikai nodrošināmies ar pirmajiem references objektiem, lai parādītu savu kompetenci.

 

 

Tirgus iekarošanu droši vien nākas dotēt no citiem sektoriem?

 

Ikviena tirgus iekarošana ir investīcija – tāpat kā ieguldījums tehnoloģijās, darbinieku izglītībā, jaunos produktos. Tā ir piedalīšanās gadatirgos, tā ir jauna komunikācija ar potenciālajiem klientiem, uzņēmuma reģistrēšana. Nav sagaidāma momentāna atdeve, kur nu vēl peļņa. Ar to ir jārēķinās. Tirgus iekarošanas un stabilizēšanās cikls ir aptuveni pieci gadi, līdz var saprast – izdevies vai nav. Tomēr tas nav tik sarežģīti – ikvienam uzņēmuma nepārtraukti ir jāiegulda nauda attīstībai, tirgus izpētei, mārketingam, personāla apmācībai.

 

 

Kas tie vaļi, uz kuriem balstās sazarota holdinga darbība?

 

Pārgrupējoties dažādu holdinga uzņēmumu valdēm, redzam, ka finansistu pozīcijas valdēs arvien turpina nostiprināties. Tas faktiski nozīmē, ka ārkārtīgi būtiska lieta ir finanšu vadība, finanšu disciplīna. Īpaši ārvalstu tirgos, kur jārēķinās ar valūtas svārstībām. Otrs – nostiprinās projekta vadības cilvēku klātesamība valdēs. Tas nozīmē, ka viņi ir eksperti, kuri pārzina tirgu mentāli, komunikācijā. Un tā ir nozares stratēģiskās vadības grupa, kas veido holdinga politiku. Jāspēj vadīt holdingu gan esošajos tirgos, gan atvērt jaunus.

 

 

UPB ļoti ambiciozi iesoļoja enerģētikā. Kāda situācija ir šobrīd?

 

Interesanta tēma. Esam stabilizējušies par spīti tam, ka notiek tik daudz izmaiņu alternatīvās enerģētikas jomā gan Latvijā, gan ārvalstīs. Faktiski koģenerācijas stacijas ir stabilizējušās kā pārneses tehnoloģija – tas nozīmē efektīvāka gāzes sadedzināšana, efektīvāka siltuma, aukstuma un elektrības ražošana. Mūsu mazajām un vidējām koģenerācijas stacijām paredzam pietiekami labu nākotni. Eiropa nevar atteikties no Krievijas vai jebkādas citas gāzes, bet var to efektīvāk izmantot. Šajā virzienā arī strādājam. Esam veikuši eksperimentus Horvātijā ar termālo ūdeņu gāzi, kuru sadedzinot iegūst siltumu un elektrību. Esam veikuši kopīgu pētījumu ar Krievijas zinātniski tehniskajiem institūtiem, ar somiem un britiem koka gāzes izmantošanas tehnoloģiju izpētē. Esam iegājuši ar koģenerācijas stacijām Slovēnijā, Lielbritānijā un Zviedrijā. Esam piedalījušies lielos atslēgas projektos Latvijā, Itālijā, sadarbībā ar mūsu Šveices uzņēmumu – kādā mocarellas rūpnīcā Tirolē. Pasaules un Eiropas vēlme būt efektīvākiem, izmantojot modernākas, mobilākas tehnoloģijas, tā ir niša, kurā strādājam un saredzam perspektīvu. Tiesa, Latvijas enerģētikas likumdošanā ir piebremzējis vietējo tirgu. Taču mūsu galvenie tirgi ir ārpusē, tāpēc mēs no ne pārāk tālredzīgi izprastās alternatīvās un tradicionālās enerģētikas sabalansēšanas modeļa izpratnes likumdošanas līmenī Latvijā, varam distancēties. Zaudētāji ir tie, kas tīri spekulatīvi iesaistījās šajā tirgū. Un tas nav slikti, ja tirgus atbrīvojas no spekulantiem, jo tas ļauj šo nišu piepildīt atbildīgākiem spēlētājiem.

 

 

Kādu šogad prognozējat situāciju vietējā tirgū būvniecības nozarē?

 

Jārēķinās ar Eiropas naudas komponenti Latvijas ekonomikā. Pieredze rāda, ka jauna ES programmu plānošanas perioda pirmais gads ir ieskriešanās jeb projektēšanas laiks, kas faktiski nozīmē pazaudētu gadu. Tas nozīmē, ka būvniecības industrijas dalībnieki cenšas piepildīt pasūtījumu portfeli, un konkurē ar ievērojami zemāku cenu. Citās valstīs Eiropas fondu naudas ietekme nav tik liela, tur šos svārstību cikliskumu izjūt mazāk. Mums tas nozīmē, ka ar ārvalstu tirgiem un pasūtījumiem jācenšas līdzsvarot kritumu iekšējā tirgū. 2016. un 2017.gads būs atkal jaudu forsācijas gads, un tur, protams, mēs būsim klāt. Tad varēsim mazliet savādāk plānot nākamo attīstības ciklu arī ārvalstu tirgos.

 

 

Atgādina sarežģītu deju – atrast pareizos soļus pareizajā virzienā.

 

Bizness jau ir kā tango – gan soļi, gan partneris jāatrod tāds, lai veiksmīgi izdejotu šo sarežģīto deju.


 

V.Lēvalde
Avots:Dienas Bizness

 

 
 
 
 
         Atpakaļ
 
 
 
       UPB © 2007 Copyrights | Kontakti
Site design and programming by | CIMO |