home    site map    UPB AS PREZENTĀCIJA / 2017
   
   par mums      struktūra      jaunumi      produkti / projekti      sabiedriskie projekti      vakances      fotogalerija      kontakti  
 
    

LV

EN

RU

DE
 
 
 
AKTUALITĀŠU ŽURNĀLS PDF
  LEJUPLĀDĒT PĒDĒJO VERSIJU
  ARHĪVS
  PRODUKTU KATALOGI
 
 
HOLDINGA JAUNUMI
 
   
 
   
 
   
 
   
  VISI JAUNUMI
   
 
    Izdrukāt      Nosūtīt  
 
 

  

| 07. 01. 2009 | Uldis Pīlēns: kad ūdens smeļas mutē [Latvijas Avīze]

"Latvijas Avīzē" viesojās liepājnieks, lielā, ārzemēs pazīstamā "UPB" uzņēmuma īpašnieks ULDIS PĪLĒNS – nesen izstājies no Tautas partijas. Ar viņu sarunājās redakcijas žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis.

 

V. Krustiņš: – Valdībai un tās runasvīriem mute jau sausa no runāšanas un atkārtošanās, ka jāatbalsta eksportspējīgie ražotāji, darbīgie mazie un vidējie uzņēmēji, – viņi to stāsta kā lelles, nepievienojot neko jaunu un konkrētu. Varbūt jūs, Pīlēna kungs, sadūšosieties un savilksies bilanci, pateiksiet, kā vajadzēja pareizāk rīkoties Godmanim un viņa ministriem.

U. Pīlēns: – Es tik tiešām rīkotos citādi. Piekrītu ekonomistam Osim, ka 1) krīzē celt PVN un akcīzes nodokli nebija prāta darbs, it īpaši – nesinhroni ar Lietuvu un Igauniju, 2) "Parex" pārņemšana ir liela kļūda. Arī tagad Godmanis stāstījis, ka, no vienas puses, banka pēc iespējas ātrāk pārdodama. Pilnīgs haoss valdīja jau "Parex" pārņemšanas laikā, bet nu paziņo – "pārdodama vilku bedre"! Viens variants bija, sākoties problēmām, banku aiztaisīt ciet un pārbaudīt no augšas līdz apakšai. Kurš lej iekšā degvielu motorā, kam lejpusē viss ir caurs! Vasaras sākumā runāja par budžeta deficītu miljarda apmērā, bet rudenī šis deficīts jau bija 1,8 miljardi. Kur tad piepeši skaitļi gandrīz dubultojās? Droši vien "Parex" bedres dēļ. Tagad valsts pārņēmusi saistības, ko producējusi viena privāta struktūra.

E. Līcītis: – "Parex" esot piederējis pie "sistēmiskām" bankām, kā saka Rimšēvičs un pārējās amatpersonas. Banku neglābjot, būtu sagrīļojušās arī citas kredītiestādes.

– Manuprāt, tad varēja runāt ar pārējām finanšu sistēmas dalībniecēm bankām, vai krītošais "Parex" nav kopus spēkiem adaptējams, savienojams u. tml. Diez vai valdība tā darīja. Šveicē ir pieredze, kā pārtvert grimstošo banku, kamēr nav par vēlu, un pārdalīt tirgu, neļaujot nevienai bankrotēt. Latvijas ekonomiskajā situācijā, kas tiek veidota arvien kompaktāka, varbūt visām bankām nemaz vairs nebūs vietas tajā sistēmā, kas uzbūvēta? Un tādu lietu ir vesela kaudze, par kurām teikt, ka augstākās izpildvaras personas nav rīkojušās pietiekami profesionāli. Rezultāts: esam tikuši pie parāda, kas ir daudz pamatīgāks, nekā valstij nepieciešams. Uzņēmēji aizņemdamies sastāda biznesa plānu, iet uz banku, un, kad banka saka "okei", tad ir arī visām iesaistošajām pusēm skaidrs redzējums, kā naudu atdos. Valstij, saņemot 7,5 miljardus eiro, liekas, ka ar to viss beidzies. Ar to viss tikai sākas! Kas būs, ja nevarēsim atdot šo milzu summu? Nauda ienākšot pa porcijām un pa porcijām atdodama pēc samērā īsa termiņa. Cerībā palielināt ienākumus budžetā valdība izspēlējusi PVN palielināšanas kārti. Un ja nu pēc gada 1. ceturkšņa noskaidrojas, ka kārts izspēlēta nepareizi, budžets saņem mazāk, nekā gaidīts? Ja viena daļa saimnieciskās aktivitātes novirzījusies uz Lietuvu, Igauniju, kur vairākums brauks iepirkties, pēc 1. februāra – arī degvielu?

V. Krustiņš: – Bet ko citu Godmanim bija darīt? Labi, ļaut "Parex" nogrimt, bet tālāk?

– Par budžeta iespējamo deficītu miljarda apmērā bija zināms apmēram vasaras sākumā. Cik mēnešu pagāja, iekams valdība devās uz sarunām ar SVF? Pieteikšanās aizņēmumam notika pēdējā brīdī, kad ūdens smeļas mutē. Tad no naudas devēja vairs nevar sagaidīt sevišķi civilizētu attieksmi un riski tiek novērtēti ar daudz augstākām garantijām. Vai kāds apzinās, kas ir tie garanti un ķīlas, ko Latvijas valsts liek pretī 7,5 miljardu aizdevumam? Varbūt Godmanis un Rimšēvičs zina, kas notiks, ja ar valsts saimniecisko darbību nespēs atdot šos miljardus.

E. Līcītis: – Vai jūs domājat, ka Latvija ir "ieķīlāta"?

– Es domāju, kāpēc lai SVF būtu citāds nekā jebkurš cits aizdevējs, kurš aizdod naudu uz procentiem, sagaida atpakaļ atdotu pēc trīs gadiem un drošības labad paprasa kādu ķīlu pretī. Kaut kādām saistībām taču jābūt! Tās mani interesē. Kā pilsoni. Bet kā uzņēmējs es saprotu, ka ar šādu piedāvāto palielināto nodokļu paketi nevar to naudu nopelnīt. Esmu jau izteicies, ka Saeimas cilvēkiem jāiziet makroekonomisko kursu minimums pirms lemšanas par lietām, kuras viņi nesaprot. Šobrīd lēmumus pieņem un par tiem balso naktīs...

– Vai finanšu ministram arī nevajag pastaigāt, pamācīties kursos?

– Varbūt arī viņam vajag. Ne jau finanšu ministram vai Godmanim jābūt pašiem gudrākajiem, bet viņiem jādarbojas kopā ar profesionālu, gudru ekspertu komandu, uz kuru var paļauties. Ja speciālistus nevar dabūt uz vietas, tad viņi jānopērk ārpusē. Ja pārskata viņu padomniekus – tur nav tādas zvaigznes, kas varētu spriest par makroekonomiskiem līmeņiem krīzes situācijā, kur pat eksperti pasaulē nezina atbildes.

Cik saprotams no Rimšēviča izteikumiem, vienu lielu daļu pirmo ieplūstošo aizdevumu izmantos budžeta deficīta segšanai plus sindicēto kredītu atdošanai. Tie ir privātie sindicētie kredīti, kas nu ir kļuvuši Latvijas valsts parādi, un mēs ar jums, nodokļu maksātāji, saspringsim, lai papriekš segtu šos simtus miljonus.

– Līdz ar to – cik vērtas ir amatpersonu runas, ka kredīta naudu sviedīs talkā uzņēmumiem, efektīvai ekonomikai, kas spējīga pelnīt?

– Padomāsim vēsu prātu. Pasauli sagrābusi ekonomiskā recesija, Latvija arī dodas iekšā krīzē, kad apgrozījums strauji krīt lejup. Bijušais ASV Federālo rezervju banku šefs Grīnspens teicis, ka kapitālisma formula darbojas nevainojami tikai tad, kad patēriņa spirāle iet uz augšu. Viņš nav atbildējis, kas notiek ar sabiedrisko iekārtu, kad spirāle tinas uz leju. Tik tiešām nav problēmu un brīvais tirgus funkcionē, kad pieaug patēriņš, jo izaugsme nosedz visas vājās vietas. Bet tās kā īleni no maisa parādās, patēriņa kāpumam atslābstot un krītot. Tikko šis lūzums noticis – ekonomika grimst, apgrozījums iet uz leju, kredītapjoms iet uz leju, jebkura saimnieciskā aktivitāte sarūk. Sarūkot saimnieciskai aktivitātei, mazinās ierastie labklājības standarti. Tas nevar neradīt lielu neapmierinātību.

– Kā noprotu, jūs atbalstāt to izvēli, par ko ierunājušies arī Osis un Kehris, – ka LB vajadzēja pazemināt lata vērtību, lai neteiktu stipro vārdu "devalvēt".

– Jā. Nauda ir tikai instruments sabiedriski ekonomiskās situācijas stabilizēšanai valstī. Naudas vērtības iesaldēšana nedrīkst izvērsties par pašmērķi. Zviedru krona pēdējo mēnešu laikā pret eiro nokritusies par apmēram piecpadsmit procentiem. Tas nozīmē, ka viņi sargā iekšējo tirgu, vienlaikus vairojot spēju eksportēt no Zviedrijas. Mēs, kas eksportējam no Latvijas, tāpat kā citi redzam, cik grūti kļuvis ieiet zviedru tirgū. Naudas vērtība ir jāpiemēro laikiem un apstākļiem. Baņķieru lobijs Latvijā saka – sargi Dievs, nekādā gadījumā neķerieties klāt latam! No tā izriet, ka darbalgas spiež uz leju, darbinieku skaits krīt, ekonomiskā aktivitāte samazinās, jo esot uzņemtas kredītsaistības. Bet kas atdos parādus? Cilvēki tos maksās no bezdarbnieku pabalstiem? Šā vai tā atdošanas iespējas samazinās. Otrā versijā, ja lata vērtību, piemēram, par piecpadsmit procentiem samazinātu, tad par tik daudz kristos cilvēku pirktspēja. Alga paliktu tāda, kāda bija, darbavietas "nesaīsinātu", bet darbīgie ļaudis būtu spiesti aktivizēties un pārkārtoties, strādāt produktīvāk un efektīvāk, meklēt vietu eksporta tirgos. Nebūtu nolaidušās rokas, kā tas ir bankrotējušam uzņēmumam vai mājsaimniecībai, kurā ģimenes galva zaudējis darbu. Tas ir jautājums par citu vidi, par sabiedrības psiholoģisko veselību, kad tai tiek dota izpratne par tuvāku un tālāku nākotni. Starp citu, "UPB" uzņēmumā pirmo semināru par krīzes vadību sarīkojām pirms gada janvārī. Ja valsts ar visu savu makroekonomisko institūtu, daudzgalvu ministriju plānotāju slāni, kam par to algu maksā, būtu sadūšojusies paanalizēt nākotni ap to pašu laiku, tad, iespējams, tagad mums klātos vieglāk. Taču tā izskatās, ka valdības dienestu spēkos ir analizēt tikai pagātni. Tad to sauc par statistiku, nevis analīzi, prognozi. Vasaras sākumā brīdināju TP valdes sēdē, ka būs ziepes un grūtības jau oktobrī, novembrī. Nē, nē, man atteica, budžeta ieņēmumu prognozes piepildās, varbūt tikai nedaudz nosvārstās. Uzņēmumu ienākumu nodoklis un sociālie ieņēmumi – viss esot ar pārpildi. Atzīmēju, ka tā ir inerce no pērnā gada – un tā arī izrādījās. Protams, valsts varēja būt daudz, daudz gatavāka, un ļoti noderētu makroekonomiskās autoritātes, kurās ieklausīties. Ekonomiskā autoritāte ir tāpēc autoritāte, ka dod ticamu prognozi par perspektīvu, nevis statistikas analīzi par pagātni. No Finanšu ministrijas analītiķiem tagad dzirdam vaimanas – mēs nedomājām, ka būt tik traki! Atvainojiet, jebkurā normālā uzņēmumā ir izrēķināti iespējamie krīzes scenāriji līdz vissliktākajam, līdz sarkanai līnijai.

– Jūs teicāties par to runājis savas bijušās partijas valdes sēdē. Tur taču sēž klāt saimnieciskās autoritātes, kaut vai Šķēles kungs, ministri. Vai viņiem nelikās, ka vajag savlaicīgi attapties un kaut ko darīt?

U. Pīlēns: – Es fotogrāfiski neatminos katru situāciju, bet kopumā – bedres dziļums netika apzināts. Labi, arī pasaulē ne visi izvērtēja, cik tālu viss var aizripot. Ne visas pasaules autoritātes prognozēja tādus krīzes mērogus, vai – viņām negribēja ticēt. Taču ir gudri prāti, kuri šo krīzi sauc par otro iespaidīgāko pēc Lielās depresijas un aicina atcerēties, kas notika pēc pirmās. Proti, sabiedrisko iekārtu maiņa daudzviet Eiropā. Ja saimniecība arī tagad aizietu dziļā recesijā, tad, protams, draudi ir pār daudz ko vairāk – ne tikai pār valstu budžetiem. Apdraud iedibinātās politiskās sistēmas, strauji pieaug populistiski strāvojumi. Sabiedrības neapmierinātība ir ļoti liela, un trīsdesmito gadu pieredze – vienīgā, kas mums ir, – parāda, kas šādos apstākļos nonāk pie varas. Tāpēc lielvalstis – Vācija, Francija, Anglija, ASV – tik intensīvi metas nobremzēt recesiju un, jāsaka, dara to daudz profesionālāk nekā pie mums. Aiz finanšu krīzes otrā vilnī seko ekonomiskā krīze, kas ir daudz lielāks bubulis ikvienai valdībai par sastrēgumiem banku sistēmā. Šobrīd banku lobijs Latvijā ir ieguvis. Tas vadības koridoros bijis nesalīdzināmi nopietnāk pārstāvēts nekā reālās ekonomikas, ražotāju lobijs. Darba devēju konfederācijas direktore Egles kundze tagad brīdina avīzēs – kas notiks ar uzņēmējdarbību! Un viņai ir absolūta taisnība. Briesmas, kas uzglūn ekonomikai, ir daudz lielākas nekā tās, kas, kā pirmā mirklī likās, apdraud finanšu pasauli. Finanses ir tikai ekonomikas asinsrite. Tas ir ļoti daudz. Kad aizkaļķojas asinsvadi, tas mēdz izraisīt šoku, bet to var ārstēt ar precīzu terapiju pareizā virzienā. Taču reālās ekonomiskas sasirgšana lielos apmēros nozīmē visa ķermeņa pilnīgu paralīzi. Ķermenis vairs nespēj rīkoties, kur nu vēl atdot parādus, kas ņemti, lai glābtu finanses.

V. Krustiņš: – Godmaņa kungs ir premjers, kurš tik augstās lietās varbūt nemaz neiedziļinās. Viņam priekšā ir atvērta burtnīca, kur ierakstīts – februārī jāatdod parāds no "Parex" ņemtajiem sindicētajiem kredītiem. Tāpēc visa prātošana šodien ir – paldies, ka mums pārskaitīti cik tur miljoni, tad jau pirmo samaksāsim. Ko runāt par makroekonomiku, par eksporta atbalstīšanu, ja Godmanim jāmaksā parādi. Tas aizņems galvu, līdz spiedīgos parādus nomaksās, un no 7,5 miljardiem paliks, iespējams, kādi trīs miljardi.

– Es nezinu precīzi tādās matērijās kā SVF aizdevuma ņemšana un tā nosacījumi, bet nevaru iedomāties, ka viņi rēķinātu – ak, ja mums naudu neatdos, tad norakstīsim zaudējumos. Mēģinu saprast, ko Latvijas valsts no savas puses varētu dot kā garantus. Skandināvi, vieni no kredīta sponsoriem, droši vien izpētījuši, kamdēļ būtu vērts aizdot naudu Latvijas valstij. Viens ir cerība, ka atdos, bet, ja tādu cerību ir maz, tad paliek iespēja kaut ko dabūt pretī – nu, piemēram, ir ostas, "Latvenergo", "Latvijas meži", resursi. Šodien vācu avīzes raksta bez slēpšanās, ka skandināvi finansiāli okupē Baltiju. Tātad acīmredzot viņiem ir pamats tā vērtēt. Mums savukārt ir pamats pavisam nepatīkamiem secinājumiem – ka neesam mācējuši pārvaldīt valsti un tagad esam spiesti nonākt pazemojošu līgumu kalpībā. Ne visas Eiropas nācijas, kurām citkārt gadījies slēgt šādus pazemojošus līgumus, uzreiz ir gājušas bojā. Nē, bet man šai situācijā pietrūkst mobilizējoša faktora, kā pārlaist uznākušos bargos laikus, kā atdosim aizņēmumu, kā palīdzēsim valdībai izdomāt to, ko tā nevar izdomāt ar saviem ekspertiem. Tagad vajadzētu nākt visiem talkā, kas, kā "Šveikā" teikts, kaut klibs, bet šauteni spēj nest – ar saviem piedāvājumiem, ar citu ekspertīzi.

E. Līcītis: – Jūs runājat par nepieciešamību ierasties jaunai valdībai?

– Pašreizējā valdība sper ļoti būtiskus soļus, bet mēs pārējie par to dzīvojam visai nežēlīgā informācijas badā. Izstājoties no TP, rakstīju par savām bažām, ka šai brīdī esam gatavi atdot konservatīvas vērtības, sociāli atbildīga tirgus pamatvērtības, demokrātiski vēlētu institūciju pareizu izmantošanu – pārvēršot tās kā Saeimu par balsošanas mašīnu. Tas, kam tādējādi tuvojamies, ir druscīt jau ar diktatūras pazīmēm, un pat tā vēl būtu pusbēda, ja te slēptos kāds racionālais grauds. Taču Godmanis par visu saka – vienīgais risinājums. Kāpēc vienīgais? Kāpēc neuzklausa, ko saka Osis ar Kehri par lata koridora paplašināšanu? Kāpēc netiek salīdzinātas divas nelaimes un svērts, kura tomēr ir "mazākā ļaunuma" nelaime? Samazinot lata vērtību, eksportspēja pieaug un vismaz parādās cerība uz ātrāku atspirgšanu. Pašreizējā versijā eksporta potenciālu samazina un tikpat kā nolemj mūs ilgai stagnācijai. Kam ir izdevīgi, ka Latvijas teritorija ir tautsaimnieciski neattīstīta, ka tas ir īpašs "sociālais gadījums" starptautiska mēroga ilgtermiņa palīdzībai? Kas no tā profitē? Tā ir makroekonomiskā ekspertīze, kas nav notikusi. Kā partijas, kuru programmās bija rakstīts "nodokļus nepaaugstināsim", skatīsies acīs savam elektorātam?

– Par to jau nu gan, Pīlēna kungs, partijas vienmēr vismazāk uztraukušās. Tur taču neviens punkts nav izpildīts! Valdības deklarācijā rakstītais ir sausas lapas un tukša muldēšana. Viņi taču nav gatavi atzīt to, ko jūs teicāt, – neprata pārvaldīt valsti. Viņi joprojām daudzina, ka ir nelaimīgi globālās krīzes plosīšanās upuri.

– Krīžu laikiem ir jābūt gudru valdību laikiem. Krīzes brīdī nozīme ir katram solim pa labi vai pa kreisi. Uz slidena un līkumota ceļa mašīna jāvada daudz saprātīgāk nekā pa šauru, taisnu trasi, citādi finišs ir grāvī vai sliktākā gadījumā kokā. Vēl mani uztrauc pieņemto lēmumu pēctecība vai puslīdz loģiska secība. Paskatīsim enerģijas sektoru – ko tikai valdība pusgada laikā vēlējusies celt! Atomstaciju, gāzes staciju, ogļu staciju un vēl sašķidrinātās gāzes staciju. Tie spriedumi un manevri bāzēti uz mistiskām ekspertīzēm un stipri atgādina absolūta haosa situāciju vienā stratēģiski svarīgā lietā! Kā var būt tāda mētāšanās. Cits piemērs – par to, ka uzņēmīgus cilvēkus iedrošināja ņemt Eiropas naudas un likt iekšā tūrismā. Mums izdevīga ģeogrāfija, neskarta daba, tāpēc lai tik būvē viesnīcas un viesu mājas. Pēkšņi uzkrāmēja virsū 5 procentu PVN vietā 21 procentu šim sektoram – kurš tad te vairs brauks! Nemaz nerunājot par grūtībām atdot kredītus. Ziniet, ierēdnis ar uzņēmēju valsts līmenī nekad nevarēs runāt vienā acu augstumā, jo abi pilda dažādas funkcijas. No jaunā gada atlaidīšot 15 procentus ierēdņu, bet privātajā sektorā mēs zinām, ja kāds no valsts vai pašvaldību dienestiem līdz šim nācis pieteikties darbā, viņš pārsvarā izkritis cauri un nav dabūjis vietu. Jo – ierēdņi nav pieraduši pie uzņēmējdarbības vidē nepieciešamās aktivitātes. Diemžēl, sekojot valsts politikai, arī privātie būs un jau ir spiesti brīvot vaļā cilvēkus. Bezdarbniekos nokļūst paliela cilvēku masa. Lats būs stabils kā klints, bet ekonomika būs sagrauta un nestrādās un būs liela sociāla depresija. Palaižot latu vaļīgāk, mašīnu nesabremzētu uzreiz. Tai iedotu bremzēšanas trajektoriju. Cilvēki pārkārtotos, uzņēmēji pārstrukturētu kredītu vai saimnieciskās darbības riskus, bet tie paši ierēdņi, kurus vēlāk nāktos atlaist, iegūtu laiku pārdomām, ko uzsākt tālāk.

– Jūs pats esat izteicis neuzticību Tautas partijai un izstājies no tās. Jūs turpināt kritizēt valdību par tās nespēju rīkoties, kaut vārdos viņi sakās esam glābēji, eksportnozaru atbalstītāji un vēl nezin kas. Ko tad mēs tālāk varam gaidīt no Godmaņa Ministru kabineta?

– Tā lēmumu pakete, kas šobrīd pieņemta, tieši otrādi – apgrūtina eksportu. Mēs esam piesieti viena procenta koridorā pie eiro, kamēr blakus Skandināvijas tirgos valūtas vērtība kritusies. Automātiski – šis instruments mums nepalīdz. Okei. Varbūt nodokļi palīdz? Eksportētājiem neesot ko uztraukties, jo PVN viņus neskar. Kā tad ne? Cilvēks, kurš strādā eksporta uzņēmumā un saņēmis no valdības "dāsnu" divu procentu atvieglojumu savam ieņēmuma nodoklim, ir toties "aplikts" ar visiem pārējiem PVN vai akcīzes nodokļa palielinājumiem. Savukārt uzņēmējs, kurš kritiskos apstākļos tomēr vēlas ietikt Skandināvijas tirgos, ir spiests samazināt uzņēmuma darba algu fondu un mēģināt izdzīvot uz tā rēķina. Ekonomikas ministrija daudzina par atbalstu eksportam. Kur un kādā formā tas izpaudīsies? Kurš uzņēmējs šodien var pacelt roku un pateikt: es esmu saņēmis no Eksporta garantiju aģentūras garantijas, re, kādas tās izskatās! Sakarā ar Latvijas zemajiem kredītreitingiem šodien starptautiskās kredītaģentūras mūs, Latvijas kapitāla uzņēmumus, met ārā no visiem drošajiem sarakstiem, un vairs nav ko cerēt uz pēcapmaksu – atliktajiem maksājumiem. Kura – Ekonomikas, Finanšu vai Ārlietu – ministrija spēs mums te palīdzēt? Vai mazie un vidējie uzņēmumi, kuri vēl nekad nav eksportējuši, no rītdienas var startēt starptautiskajos tirgos? Protams, ka nevar, ja pat lielajiem uzņēmumiem tūlīt būs problēmas. Šis stāvoklis raksturojams kā nesabalansētība nesabalansētības galā. Valstiskā ziņā esam zaudējuši vīziju, kurp iet. Vai uz nacionālu valsti pēc būtības, vai guberņas tipa SVF pakļautu teritoriju? Vai valsts ir ar daudzsološu ekonomiku vai velkas ar donoru piepalīdzību un minimālu lauksaimniecību, pašuzturošu līmeni? Es jau minēju līdzību, ka mēs nesamies pa apledojušu ceļu, bet vēl piedevām izdarām kustību nezināmā, nedefinētā virzienā, pilnā miglā, pilnā ātrumā, ik pa brīdim "metot pa bremzēm". Diezgan nekomfortabla situācija jebkuram nevadāmā auto pasažierim – uzņēmējam, darba ņēmējam.

– Pīlēna kungs, bet kad migla izklīdīs? Nu jābūt taču risinājumam!

– Jābūt. Vienīgais, kas man nāk prātā, ir Liepājas piemērs ap 1996. gadu. Arī – depresīva pilsēta, bezdarbs, budžets niecīgs. Toreiz uzņēmēji kopā sāka strādāt pie speciālās ekonomiskās zonas idejas, saņemot no pašvaldības mandātu runāt un darīt tās vārdā. Vēlāk šī vienošanās politiski pārceļoja uz Liepājas apvienoto sarakstu, lai veicinātu nepieciešamās saimnieciskās lietas un nespēlētu politiskās spēlītes smilškastes līmenī. Tādējādi tika iegūta vēlētāju uzticība un iedarbināti vajadzīgie instrumenti, kas nodrošināja pilsētai ilgtermiņa attīstību.

– Latvijā politisko instrumentu maiņa paredzēta pēc diviem gadiem, kad vēlēs 10. Saeimu.

– Jā, bet kāpēc, piemēram, ministram Slakterim nevarētu dot talkā bezpartijiskus ekspertus jau no rītdienas? Šai situācijā, kā saka – tēvzemei grūti laiki, jāiet palīgā. Visiem domāt un rīkoties spējīgiem jāliek galvas kopā, kā mēs pazemojošās saistības varam ar augstu paceltu galvu nest un izpildīt.

– Lauksaimnieku organizācijas ir pieprasījušas Saeimas atlaišanu. Viņi vairs netic, ka ar šo veco Saeimu iespējami jauni sākumi.

– Vai ar to būs gluži līdzēts pie 7,5 miljardu atdošanas? Es atgriezīšos pie PVN tēmas. Vācijā PVN arī palielināja. Bet to gatavoja divus gadus ar plašu skaidrojošu diskusiju, lai savlaicīgi uzceltu pirktspējas aktivitāti, kurai jāiedarbina reālās ekonomikas motors, pirms jaunais PVN stājas spēkā. Kas notiek Latvijā, mēnesi iepriekš izziņojot, ka no 1. janvāra PVN būs augšā? Visi sapērkas lietas, kas pēc brītiņa būs par trīs līdz sešpadsmit procentiem dārgākas. Pēc 1. janvāra būs ne tikai sezonālā un nogaidošā, bet arī iepriekšējā mēneša hiperaktivitātes radīta papildu bedre. Tāpēc nav nekāda pamata, lai pēc 1. janvāra valdība un SVF ieraudzītu budžeta ienākumu ciparus, kuri ļautu apstiprināt – okei, viss pildās pēc plāna, varam domāt par nākamā aizdevuma piešķiršanu. Kādā brīdī CVF saķers galvu un teiks – nē, draugi, tā neiet, un lai jūs dabūtu nākamo summu, nāksies izdarīt vēl to un to. Protams, tālākas jostas savilkšanas virzienā!

– Bēdīga prognoze 2009. gadam.

– Tā notiek, ja esam sēdējuši krogā, ēduši un dzēruši, bet rēķinus metuši pāri blakus galdiņam. Tur pie vienām sāpēm tos nomaksājuši. Pie tāda stila varen ātri pierod, bet pēkšņi oficiants klauvē un saka – pie blakus galdiņa visi aizgājuši mājās. Jums laikam tomēr būs pašiem jākārto rēķins. Tad atliek divas iespējas. Noņemt no rokas un pārdot pulksteni vai iet mazgāt traukus virtuvē, lai atstrādātu parādu.

– Jūs rosināt uz brīvprātīgu ekspertu darbu valsts labā, uz padomu došanu no labas gribas. Kur šie saprātīgie cilvēki lai dodas ar saviem priekšlikumiem? Pie šīs pašas "profesionālās" valdības?

– Ja parādās alternatīva doma un piedāvājums un tam pretī nav nekā vai mazāk saprātīgs piedāvājums, tad agri vai vēlu labākais risinājums tiek vai nu implantēts, vai apkarots. Šai pēdējā variantā reāli parādās, kas ir sakarīgu priekšlikumu apkarotāji un kādi ir viņu mērķi. Par pieminēto enerģētikas nozari man ir skaidrs, no kurienes kājas aug tiem, kuri cīnās "par gāzi", un kādas ir viņu stratēģiskās intereses.

– Labi, bet vai ir ko vērtas piedāvātās tehniskās pārmaiņas – vienpadsmit ministriju atstāšana, ministru nomaiņa ar profesionālākiem kandidātiem?

– Tā ir lozungu daļa, aktivitātes, kam ar cipariem ir minimāla saistība. Varbūt, krīzes laikā pietiek ar četrām piecām ministrijām, kurās augšā ir spēcīgas figūras un apakšā – spēcīga ekspertīze? Krīzes laikā tās ir novēlotas pārveides. Ko mums dos, ja Izglītības ministrijas ierēdņi Kultūras ministrijas ierēdņu krēsliem sāks zāģēt kājas nost un vērps nemitīgas intrigas, pretojoties līdz galam neizstrādātām reformām?

– Lai cilvēki apņemtos nākt talkā valdībai, kādam taču būtu jānāk pirmajam, jāorganizē pārējie. Kurš to darīs? Prezidents, piemēram?

– Ja viņš to saprastu kā savu šābrīža misiju, kāpēc ne! Krīzei raksturīgi, ka sabiedrības aktīvā daļa šais apstākļos arvien gatava ātri atsaukties un mobilizēties.

 

Autors: Egils Līcītis
Publicēts: 07.01.09.

 
 
 
 
 
 
 
 
         Atpakaļ
 
 
 
       UPB © 2007 Copyrights | Kontakti
Site design and programming by | CIMO |